Kad cilvēka ārējo skaistumu papildina bagāta iekšējā pasaule, tad mūs sajūsmina pievilcība - šī vārda augstākajā izpratnē. Patiess skaistums ir dievišķs, bet seja ir dvēseles spogulis.
Stalta, gracioza un vienlaikus atturīga... Dažreiz laikā un vietā smaids, kas izstaro mierīgumu. Visi šie īslaicīgie novērojumi ir kompliments dagdānietei, kuru apbrīnoju ne vienu vien gadu. Ilze Tukiša ir vienmēr redzama - skolā, pilsētas un novada pasākumos, bez viņas nav iespējams iedomāties lielu koncertu. Viņas spēcīgais soprāns izskan daudzbalsīgā dziedāšanā zem katoļu baznīcas senajām arkām, bet alts ir kora “Vēju roze” rota. Tāpat folkloras ansamblī “Olūteņi”, kur Ilze dzied gandrīz desmit gadus. Dagdas folkloras centra vadītāja Inta Viļuma sauc viņu par savu labo roku. Ne reizi vien esmu redzējis Ilzi kā folkloras festivālu līdzvadītāju. Žēl, ka nav gadījies viņu novērot klasē kā sākumskolas skolotāju, bet esmu pārliecināts, ka pat skolas sienās mātišķais ārējais šarms ir atslēga uz bērnu sirdīm. Aija Utkina, Ilzes kolēģe skolā, apstiprināja: “Īsta profesionāle, neaizstājama radoša pieeja darbā ar bērniem un vecākiem. No Ilzes ir ko pamācīties!” Latvijas Republikas simtgades gadā Ilze Tukiša ieguva titulu “Gada skolotājs”.
Bagātā iekšējā pasaule parasti ir ģimenes mantojums. Tautas tradīciju mīlestība nāk no divām vecmāmiņām: latgalietes Annas un vidzemnieces Veltas, arī Ilzes vecāki ir cienījami cilvēki Dagdā. Šajā ģimenē teiciens “Bez Dieva nekur” ir audzināšanas pamats un dzīves jēga. Sirsnīga kalpošana katoļticībai jau kopš bērnības. Arī savus bērnus Ilze un Guntis audzina, balstoties uz reliģiskām un tautas garīgajām vērtībām un tradīcijām.
Reiz folkloras glabātāja Inta Viļuma vērsās pie Ilzes ar lūgumu īslaicīgi nomainīt dziedātāju ansamblī, un viņa pēkšņi saprata - tas ir mans! Kopumā “Olūteņos” nav gadījuma cilvēku, uz republikā zināmo ansambli nāk nopietni un uz ilgu laiku. Biežie uzaicinājumi uz viesizrādēm ir iespēja gan sevi parādīt, gan palūkoties uz citiem. Folklora ir neizsmeļama gadsimtiem senu vērtību glabātava, tā ir lieliska iespēja ne tikai saglabāt, bet arī attīstīt vecmāmiņu nezūdošās tradīcijas. Galu galā jaunais ir labi aizmirsts vecais. Piemēram, ķekatnieki, maskas… Viss ne tikai turpinās, bet arī atdzimst pavisam citā kvalitātē. Galvenais, lai interese neizzūd. Rezultāts ir likumsakarīgs: kolektīvās idejas tiek pārveidotas par projektiem. Miera nav ne mirkli!
Lai pierunātu Ilzi atklātai sarunai, nācās braukt uz Dagdu uz semināru par tautas tradīcijām, kur mana zinātkārā sarunu biedrene ar prieku uzzināja kaut ko jaunu. Vārds pa vārdam, un mēs sākām runāt par aktuālu tēmu - Latgale paliek bez cilvēkiem. Pati Ilze atzīst, ka nekad nav domājusi pamest tēva mājas kaut vai uz laiku. Pēc Dagdas vidusskolas pabeigšanas viņa apzināti iestājās Rēzeknes Augstskolā. Ar sākumskolas skolotājas diplomu uzskatīja par laimi mācīt dzimtajā skolā, bet aktīva līdzdalība pilsētas un novada sabiedriskajā dzīvē nemanāmi piešķīra aizrautīgajai skolotājai publiskas personas statusu. Žēl, ka ne vienmēr pietiek laika, toties cik interesanta un notikumiem bagāta ir dzīve!
Pārdomājot morālo vērtību prioritātes, Ilze ieskicēja savu piramīdu: augšā - ticība Dievam un Kristus baušļu ievērošana, pēc tam - ģimene, tad darbs ar pilnu atdevi, klāt daiļrade. Tajā arī slēpjas dvēseles miera un laimes noslēpumi.
Pēc Ilzes teiktā, jaunā laika kārdinājumi jauc prātus atsevišķai jauniešu daļai, kuriem ir aizspriedumi - riskēt nopelnīt vairāk un ātrāk. Tāpēc citi puiši un meitenes ar nepiedodamu vieglumu dodas peļņā uz labklājības valstīm. Un daudzi, pastrādājuši svešā zemē, pēc pāris gadiem sāk saprast dziesmas “Nekur nav tik labi kā mājās” nozīmi. Diemžēl ne visi atgriežas dzimtenē. Aiz jūrām ir daudz kārdinājumu, vilšanos ir vēl vairāk, uzskata Ilze. Par tā sauktajām Eiropas vērtībām skolotāja ir atturīga, ar rūgtumu uzsver, ka trīsdesmit un četrdesmitgadnieku paaudzē aiz ārējās labklājības bieži vien slēpjas iekšējā vientulība, neapmierinātība ar sociālo netaisnību, kas noved pie izolācijas un nesaskaņām. Nestabilitātes un spontānas darbaspēka migrācijas rezultātā - veci cilvēki pansionātos, vecāku bēres bez bērnu klātbūtnes, kuri nevarēja ierasties pie tēviem, mātēm, vectēviem un vecmāmiņām. Jauniešu noslēgšanās sociālajos tīklos, pārmērīga aizraušanās ar sīkrīkiem un datoriem - arī kļūst par grūti pārvaramām barjerām starp tēviem un bērniem. Agrāk cilvēki bija laipnāki, sirsnīgāki, atsaucīgāki – tā apgalvo Ilze.
Runājot par Dagdas realitāti, viņa atklāti saka, ka kultūras dzīve novadā ir bagāta un daudzveidīga. Iespējams, tāpēc, ka piedāvājums ir pārāk liels, vieniem reizēm rodas pārpilnības sajūta, bet citus mājās aizkavē datori un televizori. Tikai - vai kaut kas var aizstāt dzīvo saziņu?! Bet pamestā Latvija ir valsts mēroga problēma. Es piebildīšu: vēlēšanu demokrātija ir jaunā laika lielākais sasniegums, un vai nav mūsu katra vaina, ka pēc kārtējām Saeimas un pašvaldību vēlēšanām vēlētājus gaida vilšanās?
Mūsu īsā saruna noslēdzās pozitīvi. Mana sarunu biedrene neslēpa savu dzīvesprieku: iemīļots darbs, aizraušanās ar dziesmu, pastāvīga iespēja papildināt zināšanas folklorā un ceļot kopā ar visu ģimeni, arī kopā ar vecākiem, pa Latviju: Rundāle, Bauska, Dobele, Ludza, pilis, muižas, dabas takas... Lai pēc tam atgrieztos dzimtajā Dagdā, kur katrs stūrītis ir zināms jau no bērnības, kur dzīvot ir mierīgi, stabili, pārliecinoši. Citiem vārdiem, mājas!
Aleksejs GONČAROVS
