Igora Pliča divas kaislības

Mūs “saveda kopā” aizraušanās ar fotogrāfiju, kas abiem kļuvusi par dzīves jēgu. Kā Atmodas un barikāžu dalībnieki mēs jau sen ar Igoru uzrunājam viens otru uz “tu”. Esmu ļoti pateicīgs meistaram, kurš man atvēra durvis uz romantisko krāsaino fotoattēlu pasauli. Manas pirmās izstādes bija melnbaltas, bet digitalizācijas un krāsu laikmetā es pēkšņi apjuku. Izmēģinādams vairākas laboratorijas, piedzīvoju vilšanos. Un tikai tad, kad meklējumi mani aizveda uz Preiļu pilsētas “Fotocentru”, es iesaucos “eureka!” Veiksmīgais tandēms - laborante Alla Jemeļjanova un fotodarbnīcas īpašnieks Igors Pličs - arī šoreiz pilnībā “saskaņoja” manus krāsainos izstādes darbus. Tā rezultātā regulāras personālizstādes ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā. Cenzdamies iepriecināt citus, mēģinu neatpalikt no atzītā fotomākslinieka Pliča, kura kolekcijas ir bijušas Balvos un Tilžā, kur viņš ir dzimis, kā arī Krāslavā, Daugavpilī un pat Čehijā, Lietuvā, Kanādā, Krievijā...

Šis gads Igoram ir dubultjubilejas gads. Tieši pirms pusgadsimta viņš ienāca fotopasaulē un jau divdesmit gadus ir Latgales fotogrāfu biedrības vadītājs. Mēs visi, ar “Nikoniem” un “Kenoniem” rokās, sirsnīgi pateicamies meistaram par trīs spilgtu fotoalbumu izdošanu. Milzīgs darbs, kā arī prasme piesaistīt sponsorus vēsturiski nozīmīgiem projektiem. Tā rezultātā apjomīgie foto krājumi kļuvuši par nenovērtējamiem bibliotēku un muzeju dārgumiem. Mums, autoriem, vislielākais gandarījums ir redzēt mūsu fotogrāfijas Igora Pliča drukātajos izdevumos! Arī manu bibliotēku rotā trīs skaisti albumi “Latgale fotogrāfijās”, “Latgalietis XXI gadsimtā” un “Latgales ainava”. Autoriem tas ir ļoti svarīgi un patīkami, fotogrāfiem- iesācējiem - lieliskas mācību grāmatas. Un tā ir labākā dāvana Zilo ezeru zemē. Liels paldies! Šobrīd Igors Pličs cenšas īstenot kādu ideju, proti, izveidot grāmatu par latgaliešu fotogrāfu vēsturi - no deviņpadsmitā gadsimta beigām līdz pat mūsdienām. Piecus gadus viņš sūtīja vēstules muzejiem, pašvaldībām, taču nebūt ne visur uztver šo ideju. Bija patīkami dzirdēt uzslavu Krāslavai, bet Daugavpils, kur visos laikos ir strādājusi ceturtā daļa Latgales fotogrāfu, klusē. Idejas īstenošanai Igors Pličs janvāra vidū rīkos nelielu semināru par fotogrāfijas vēsturi lielajā pilsētā. Tas ir viņa dabā – pabeigt uzsākto. Starp citu, mūsu galvenais fotogrāfs nesaprot, kāpēc novadi un pagasti neizmanto jaunāko albumu “Latgales ainava” kā dāvanu. Tādā veidā varētu veicināt mākslinieciskās fotogrāfijas attīstību Zilo ezeru zemē, taču...

Igora Pliča īpašums pilsētas centrā Raiņa bulvārī, bijušajā Liepu ielā – tā ir atsevišķa saruna. Tieši pirms divdesmit gadiem viņš ieplānoja atjaunot vecāko koka apbūves ēku, kurā pirms 180 gadiem atradās Vitebskas guberņas Preiļu miestiņa ārstniecības iestāde. Pat divu karu laikā šeit bija medicīnas iestāde. Pamesto ēku, ko dēvēja par Igora Hirosimu, šķita neiespējami glābt. Caurs jumts, puve un pelējums iekšpusē, bet akmens pamati un guļbūve bija izturējuši gadsimtu pārbaudi. Kad trūka līdzekļu, jaunais īpašnieks riskēja: ieguldīja peļņu no privātās kafejnīcas, paņēma aizdevumu, bet spītīgi neatteicās no sava mērķa - saglabāt šo arhitektūras pieminekli. Ķieģeļi no vienpadsmit izjauktām apaļām krāsnīm nostiprināja starpsienas, divdesmit spaiņi vecu kaltu naglu, ko izlīdzināja Preiļu puikas, arī lieti noderēja. Skolēni palīdzēja noņemt krāsu no apšuvuma dēļiem... Un tagad ēka ir pārvērtusies par vēsturisku relikviju, ko var redzēt vienā no fotogrāfijām. Gribētos vēl nomainīt jumtu, bet pensionārs Pličs pagaidām domā. Dēvēdams pensiju par pabalstu, kura, nedod Dievs, nepietiks, lai dzīvotu mūsdienu nabagmājā, Igors atzīst, ka vecums liek sevi manīt. Un mūsu atklātajā sarunā “Atzinības krusta” kavalieris ne reizi vien iebilda jaunās “elites” pārstāvju pārmetumiem, ka šī brīža pensionāri strādāja citas valsts labā. “Mēs esam smagi strādājuši savas dzimtenes labā, kas cilvēkam ir viena. Viss paliek cilvēkiem”, spītīgi atkārto īstenais latvietis, kurš atstāja spilgtas pēdas pilsētas un valsts vēsturē.

Cara laika ārstniecības iestādes atjaunošana mudināja manu paziņu padomāt par atbilstošu interjeru. Un tagad viesu nams “Pie Pliča” atgādina vietējo novadpētniecības muzeju. Kā tur tikai nav: patvāru, gludekļu, vērpšanas ratu un citu latgaliešu sadzīves priekšmetu kolekcija.  Par katru vērtīgo eksponātu īpašnieks var daudz ko pastāstīt. Tā es uzzināju, kāpēc senos laikos ģimenē bija pieci vai pat vairāk bērnu. Igors mani pārliecināja, ka noslēpums ir vīriešu linu apakšveļa, kurā strādājot nenosvīdīsi un neapniks mīlēties. Personīgajā kolekcijā ir daudz retu grāmatu, un par fotogrāfiju ir savākts gandrīz viss iespējamais: simtiem žurnāla “Padomju foto” numuru, reti albumi, grāmatas, citas unikālas publikācijas, kas gadu gaitā nav zaudējušas savu vērtību. Avīzes, tai skaitā arī pirmskara, var mērīt ar kubikmetriem. “Visu vajag sistematizēt, žēl, ka nepietiek laika,” atzīst arhivārs-amatieris. Un piebilst: “Tā manī apvienojušies divi vaļasprieki - fotogrāfija un novadpētniecība. Daiļrade ir nebeidzams process, vēlme izzināt ir mans dzīvesveids.” Bija laiks, kad Pličs aizrautīgi veica vēstures un kultūras pieminekļu aizsardzības inspektora pienākumus. Noderēja...

Aizrautīgais Igors iet līdzi laikam, fotografējot Latgales skaistumu no putna lidojuma - ar dronuu. Viņa “Fotocentrs” piedāvā vismodernāko produkciju. Un vēl Igors Pličs “pazūd” sociālajos tīklos, vietnē Facebook polemizējot ar ļoti nozīmīgām politiskām figūrām. “Ir naivi gaidīt radikālas pārmaiņas uz vietas, kamēr Saeima pa īstam nesāks darboties,” atvadoties teica cilvēks, ko dēvēju par Latvijas patriotu. Vienīgais Maskavas fototehniķa-tehnologa diploma ieguvējs Baltijas valstīs jaunībā sapņoja par kino, taču liktenis ieviesa savas korekcijas tik veiksmīgi, ka mākslinieks un novadpētnieks Igors Pličs kļuva par īstu kalpošanas dzimtenei paraugu.

Aleksejs GONČAROVS