Irina Istratija: “Ticība Dievam palīdz”

img

Dievs, ticība, reliģija - jēdzieni, kas arvien retāk ienāk cilvēka dzīvē. Cik daudzi no mums ne tikai apmeklē baznīcu svētdienās un svētku dienās, bet patiešām tajā gūst garīgu piepildījumu?

Esmu pārliecināta, ka vairums, kas apmeklē baznīcu, ikdienā reti atceras Dievu, Svētos Rakstus, baušļus un tamlīdzīgas lietas. Mēs visi steidzam dzīvot piepildītu dzīvi, un mūsu plānos reti ietilpst saskarsme ar Kungu.

Irinas un Vjačeslava Istratiju ģimene pirms vairākiem gadiem pārcēlās uz Krāslavu, lai kalpotu Dievam un mūsu pilsētas iedzīvotājiem. Pagājušajā vasarā viņi jau kļuva par “Ezerzemes” raksta “Ģimene - mīlestības skola” varoņiem; rakstā tika atspoguļota viņiem uzticētā misija un vēlme palīdzēt visiem trūkumcietējiem, īpaši tiem, kuri meklē atbildes uz esības jautājumiem. Svētdienas pēcpusdienā Irina nolēma dalīties ar mani un laikraksta lasītājiem par to, kas viņu piepilda.

Jūs pārcēlāties uz mūsu pilsētu, lai piesaistītu cilvēkus ticībai Dievam, savestu viņus kopā. Irina, pastāstiet, kā viss sākās.

- Ja mēs runājam par ticību Dievam, tad tas nāk no ģimenes. Mani vecāki bija ticīgi cilvēki, viņi mācīja mums baušļus, lūgšanas. Es atceros, kā vecāki teica, ka mēs varam slēpt savas lietas no viņiem, bet ne no Dieva. Un mēs augām ar izpratni, ka Dievs ir un Viņš redz visu, ko darām. Faktiski mēs jau četrās paaudzēs esam ticīgi baptisti.

Tā kā kopš bērnības esmu ticīga, es vienmēr gribēju izveidot ticīgu ģimeni, lai saglabātu Bībeles vērtības un dzīvotu saskaņā ar baušļiem. Ar savu vīru iepazinos draudzes sapulcē. Mana māsa gatavojās precēties ar jaltieti, kurš bija atbraucis kopā ar savu draugu. Tā es satiku savu nākamo vīru. Pēc tam svētdienas sapulcēs notika vēl vairākas tikšanās, kurās varējām izrunāties un saprast, ka nākamais solis ir ģimenes izveidošana. Lūdzot manu roku, Vjačeslavs jautāja, vai es viņu atbalstīšu kalpošanā Dievam, vai būšu uzticīga kopīga ceļa gājēja? Uz to es atbildēju apstiprinoši. Kopš tā laika es atbalstu savu vīru visos centienos, jo būt draudzes mācītājam nav vienkārši, ir nepieciešams daudz laika, lai sagatavotos dievkalpojumiem un saskarsmei. Mums ir liela, laimīga ģimene, kurā audzinām sešus bērnus. Vecākā meita jau ir precējusies un dzīvo ārzemēs, viņu ģimene arī ir ticīga. Otra vecākā meita mācās un dzīvo Daugavpilī. Visi mūsu bērni tiek audzināti ticībā un mīlestībā. Ar dēlu audzināšanu vairāk nodarbojas tēvs, ar meitu - māte. Taču vissvarīgākais ir personīgais piemērs. Es nepagurdama atkārtoju, ka, parādot labu piemēru, mēs varam iemācīt mūsu bērnus. Bērns augdams redz pozitīvu piemēru, un pieaugušā vecumā viņš centīsies īstenot to, kas ir uzkrājies viņa zemapziņā.

Es vienmēr vēlējos, lai mana dzīve sniegtu kādam labumu. Un vienmēr zināju, ka mana ticība nesīs augļus. Neskatoties, ka ticu Dievam un tas man daudz palīdz dzīvē, karjerā, kalpošanā, manai kristietībai vajadzētu kādu ietekmēt.

1991. gada aprīlī izveidojuši ģimeni, pirmos septiņus gadus pavadījām Rīgā. Mēs kalpojām, strādājām, mans vīrs ap to laiku bija beidzis starptautisku Bībeles institūtu, un Baptistu savienības bīskaps piedāvāja viņam doties uz Daugavpili. Lai pieņemtu pareizo lēmumu, mēs lūdzāmies. Nav tik viegli radikāli mainīt savu dzīvi. Manam vīram bija labs darbs, man arī. Pēc tam mēs devāmies uz esošo kopienu Daugavpilī, lai paskatītos un iepazītos ar draudzes locekļiem. Viņi savukārt lūdzās par labu mācītāju savai draudzei. Iepazīstoties ar mums, viņi bija ļoti priecīgi un lūgšanās pateicās Dievam par jauno draudzes mācītāju - tā bija laba atbilde mums, un mēs savā dzīvē daudz ko mainījām, pārceļoties ar savu piecgadīgo meitu uz Daugavpili. Šeit 20 gadu kalpošanas laikā mums piedzima vēl pieci bērni. Pirmos desmit gadus pēc pārcelšanās kā savu misiju redzēju palīdzēt vīram, veltīju sevi ģimenei, tāpat īstenoju dažus projektus, evaņģelizāciju, apmācības un tikšanās ar jaunajām ģimenēm.

Esmu vienmēr par ģimeni. Bībele ir pret šķiršanos. Ierodoties pastāvīgā dzīvesvietā Krāslavā, es sapratu, ka ģimenes tēma ir aktuāla arī Krāslavas jauniešiem. Jaunības steigai un vēlmei iepazīt pasauli ir sekas, kuras ir jāapzinās. Daudzi aizmirst par šķīstības vērtību, un rezultātā bērni paliek bez tēviem. Ģimenes izveidošana ir izšķirošs solis abiem partneriem. Vīrietis ir galva, viņam jāvada sieviete un jāiekārto sadzīve, bet sievietes uzdevums ir atbalstīt vīru un radīt mājīgumu. Ģimenes pamats ir ticība Dievam! Tad būs arī uzticība vienam pret otru! Steiga un miesas kāre nevis rada, bet sagrauj mūsu dzīvi. Daudzas jaunās māmiņas, atstātas ar bērniņu, ir izmisumā, tāpēc jāvēršas pie Dieva. Es aicinu visas jaunās Krāslavas māmiņas nākt pie mums un dalīties ar savām problēmām, kuras mēs centīsimies apspriest un iespēju robežās atrisināt. Pašlaik mēs esam izveidojuši divas grupas, viena nāk trešdienās, otra - sestdienās.

Jūsu baznīca ir oficiāli reģistrēta, tiek rīkotas svētdienas sanāksmes, kā arī tikšanās trešdienās un sestdienās ar sievietēm, bet piektdienās - alfa kurss jauniešiem. Kāds ir jūsu mērķis? Ko vēlaties sasniegt?

Mērķis - kalpot Dievam un cilvēkiem. Mēs arī skaidri zinām, ka vēlamies palīdzēt radīt spēcīgas ģimenes. Kā tās izveidot, ja ir tik daudz maldu, netiklības un citu lietu, kas mūs novērš no Dieva? Mūsu ģimene var būt piemērs citiem. Daudzas māmiņas, kuras audzina bērnus bez vīriem, nevar parādīt pienācīgu paraugu. Tāpēc pusaudžiem ir ļoti svarīgi redzēt ģimenes modeli, uz kuru viņiem vajadzētu tiekties nākotnē. Tieši pusaudžiem katru piektdienu notiek alfa kursi, semināri par dažādām tēmām, lai jauniešiem vieglāk tikt skaidrībā ar sevi.

Atceroties Daugavpilī iegūto pieredzi, rīkoju tikšanās ar meitenēm vecumā no 12 līdz 20 gadiem. To laikā es dalos savā pieredzē par to, ko saka Bībele, lai izprastu sievietes būtību. Ir ļoti svarīgi izskaidrot meitenēm, ka, lai būtu laimīga, ir jārūpējas par sevi. Jaunībā viņa ir kā zieda pumpurs, kas, rūpīgi kopts, uzziedēs un priecēs citus ar savu daiļumu. Attiecībās un laulībā nedrīkst eksperimentēt. Rezultātā ir salauztas sirdis, maldīgas cerības, vilšanās, bet daži cieš pat no garīgiem traucējumiem, kad jau nepieciešama ārsta-speciālista palīdzība.

Turklāt pie mums ierodas viesi no dažādām valstīm, piemēram, Norvēģijas, Zviedrijas, Vācijas un daudzām citām, kuri stāsta par savu pieredzi, dalās iespaidos un garīga rakstura pārdomās. Mūsu jaunatne ir skaista, taču viņiem ir vajadzīgs draudzes gans, kas vedīs “cauri” dzīvei. Galu galā, ja ticība nav gana stipra, tu vari ātri attālināties no Dieva un ļauties vājībām. Es pamanīju, ka pusaudži labprāt nāk uz jauniešu sapulcēm un ar prieku tiekas katru nedēļu. Starp citu, vasarā tiek rīkotas nometnes bērniem un jauniešiem, kur viņi attīstās gan garīgi, gan fiziski.

Mūsu tikšanās ar māmiņām trešdienās un sestdienās sniedz pozitīvu rezultātu. Es kā sieva, sešu bērnu māte šīs izmaiņas skaidri saskatu. Lielākā daļa meklē palīdzību, kad viņus atraidīja, aizvainoja, pazemoja, tāpēc ir svarīgi ar katru sievieti pārrunāt visu, kas viņu satrauc. Es tiekos arī privāti, ja ir tāda vajadzība. Tā ir sava veida apmācība, ko vadu bez maksas!

Kā jūsu draudzes locekļiem saglabāt ticību? Kā neatteikties un palikt baznīcā, jo pasaulīgie kārdinājumi ir ļoti spēcīgi.

Jēzus sacīja: “Esmu radījis baznīcu, un elles vārti to nesagrābs.” Baznīca ir mūsu garīgā ģimene, kurā dažādu tautību, vecumu, ģimenes stāvokļa cilvēki nāk klausīties Dieva vārdu. Nākot pie mācītāja vai tiekoties ar kādu, mēs ejam pie Jēzus, lai piepildītos garīgi. Lai apmierinātu savas dvēseles izsalkumu, jālasa Bībele, protams, daudzi nesaprot Rakstus, bet mums ir vienkārši, tematiski un saprotami sprediķi, kuros ietverts Dieva vārds. Tie, kuriem ir ticība, meklē šo saskarsmi, pat aizbraucot uz citām valstīm. Galvenais ir uzticēties Dievam, lūgties, un visi jautājumi atrisināsies.

Mēs daudz ceļojam, piemēram, rudenī es biju sieviešu konferencē Amerikā, kouča apmācībā, kur piedalījās vairāk nekā 3000 māmiņu no 64 valstīm. Man bija tas gods pārstāvēt Latviju.

Es gribu aicināt visus: veltiet  laiku apmācībām, zināšanu gūšanai, īpaši garīgajās lietās!

Pārkāpjot kārtējo vecuma robežu, katrs cilvēks neviļus atskatās, lai saprastu, kas sasniegts un lai noteiktu savu nākotnes taku. Tagad es saprotu, ka visiem maniem ieguldījumiem ir rezultāts. Es dzīvoju piepildītu dzīvi un esmu laimīga. To izdarīja divas personības: Dievs un mans vīrs! Tagad es ar prieku gūstu to, ko esmu “sējusi” daudzus gadus.

Mums ir vajadzīga gudrība spēku un spēju sadalē. Laiks ir ļoti vērtīgs.

Raksta varone Irina ir noraizējusies par to cilvēku likteni, kuri nokļuvuši strupceļā, kuriem vajadzīga garīgā aprūpe. Mūsdienu sabiedrībā ir daudz problēmu, piemēram, atkarība no alkohola, azartspēlēm, smēķēšana, šķiršanās un citas. Bet ko mēs varam darīt, lai neiekristu bīstamajās lamatās? Varat apmeklēt baznīcu, ja esat sarežģītā situācijā vai vienkārši vēlaties sazināties, mēs esam atvērti visiem. Jo īpaši Irina gaida sievietes, māmiņas, kuras ir apjukušas, saskārušās ar nodevību vai vienkārši vēlas parunāties par sasāpējušo - laipni gaidām draudzē trešdienās un sestdienās.

Jeļena AVSJUKEVIČA