Mēs esam pazīstami jau ilgu laiku, vismaz desmit gadus. Kopā spēlējām Jaungada pasakās un JAK (Jautro un atjautīgo klubs). Nevarētu teikt, ka viņš ir teicamnieks, mācību priekšmetu olimpiādēs piedalās reti, un viņa sportiskos panākumus nevar saukt par izciliem. Kā humanitārās zinātnes cilvēks viegli apgūst valodas, izceļas ar sabiedriskumu, labu humora izjūtu un mākslinieciskumu. Bet tas nav galvenais, viņam vienmēr ir savs viedoklis un to viņš var viegli aizstāvēt ar neuzvaramiem argumentiem un pierādījumiem. Viņš nekad nebaidās izteikt savu viedokli visos jautājumos, viņam nepatīk spēlēties un izvairīties no atbildības. Mūsdienās tās ir retas īpašības. Citiem vārdiem sakot, Timofejs Grjaznovs ir labs cilvēks, radošs, ar savu skatījumu uz pasauli. Un tas ir vairāk nekā pietiekami, lai iepazīstinātu mūsu lasītājus ar šo jaunieti, kurš drīz absolvēs “Varavīksnes” vidusskolu un ... visticamāk, pametīs dzimto pilsētu, lai iegūtu profesiju un sāktu aktīvi meklēt savu vietu sabiedrībā. Vai viņš atgriezīsies Krāslavā, ko viņš domā par mūsu pilsētas izredzēm, kā viņš iztēlojas savu nākotni? Ir daudz jautājumu, un es tos uzdevu Timofejam. Saruna notika pēc stundām omulīgā skolas bibliotēkas stūrītī.
Timofej, sāksim ar tavu ģimeni, ar saknēm. Vai tu man kaut ko pastāstīsi?
Sākšu ar vecmāmiņu. Viņa strādāja par grāmatvedi RAIPO. Dzimusi 1945. gadā, divus mēnešus pēc kara. Viņas tēvs atgriezās no gūsta un divus gadus vēlāk nomira. Kad manai vecmāmiņai bija divpadsmit gadu, nomira viņas māte. Tante pieņēma un audzināja viņu savā ģimenē.
Mans tēvs ieguva radio celtnieka izglītību. Tad dienēja armijā, atgriežoties turpināja mācīties. 1996. gadā viņš atvēra savu biznesu - veikalu. Tētis satika manu mammu kafejnīcā "Jāņupīte". Kopš tā laika viņi ir kopā 26 gadus. Tā diena, kad tētis negaidīti uzaicināja mammu uz kafejnīcu, man bija pārsteigums. Mamma staroja, abi ļoti gatavojās. Es jautāju: "Kādi svētki?" Izrādījās – 25 laulības gadi! Man šīs bija patiešām labas ziņas. Viņi nekad agrāk nesvinēja jubilejas. Bet šis notikums bija izcils, es priecājos par saviem vecākiem.
Mamma ir no Skaistas, tur dzimusi, beigusi skolu, kādu laiku pēc skolas absolvēšanas, strādājusi par kultūras nama direktori Konstantinovā, pēc tam aizgājusi mācīties par skolotāju. Pirms PSRS sabrukuma Skaistas kolhozā strādāja mani vecvecāki, mammas vecāki. Mans brālis, mammas dēls no pirmā vīra, ir 14 gadus vecāks par mani, viņam jau ir 33 gadi, dzīvo un strādā netālu no Siguldas. Pēc profesijas viņš ir santehniķis, divus gadus vasarās es nostrādāju pie viņa. 2003. gada 3. aprīlī šajā pasaulē ierados es, 4 kilogramus smags puišelis. Un sākās mans stāsts.
Kopš bērnības ar mani runāja divās valodās. Tāpēc ...
[...]
Andrejs JAKUBOVSKIS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.6
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
