“Zelta svarcēlājs”, trīs Ginesa rekordi

Bērnība laukos

Spēcīgs, vienmēr labā sportiskā formā, ar vērtīgām balvām svētku uzvalka atlokos – īstens zemnieku spēka iemiesojums. Gadi viņam nekaitē! Vienmēr pamanāms: bija laiks, kad ne reizi vien piedalījās un uzvarēju zirgu pajūgu sacensībās, kas norisinājās sarežģītajā bijušā kolhoza trasē “Brīvība”. Pats izgatavojis tādus ratus, ka pilsētas svētkos viņam vairākkārt ir lūgts braukt pa centrālajām ielām. Mīlulis melnis vārdā Fokss – ne acu novērst, veiklais kučieris Antons – gluži kā no pasakas. Un tieši divus gadu desmitus ietiepīgais dagdietis turpina kāpt svarcēlāju pasaules Olimpā. Nesenās jubilejas dienā Latvijas Sporta veterānu savienība atsūtīja Goda zīmi ar numuru 667 – par ilggadēju svarcelšanas sporta popularizēšanu un komandas dalību triju Ginesa rekordu uzstādīšanā! Viņa viesistaba atgādina sporta muzeju – 180 medaļas, divdesmit kubi, tostarp vissvarīgākie, kas apliecina fantastiskos sasniegumus. Savā vecuma un svara kategorijā Latvijas izlases pārstāvis kļuva par divdesmit septiņu pasaules un Eiropas rekordu autoru! Ordeņu “Varoņa zvaigzne”, “Svarcelšanas triatlona bruņinieks”, “Zelta svarcēlājs” kavalieris… Starp nozīmīgajām sporta balvām glabājas arī 1991. gadā notikušo neaizmirstamo barikāžu dalībnieka “Piemiņas zīme”. Arī tas ir daudznozīmīgs fakts jubilāra raksturojumā.

No kurienes viņā šī neredzētā neatlaidība un apbrīnojamais spēks? Atbilde ir vienkāršāka par vienkāršu – no bērnības laukos! Un, kad zvanīju, lai apsveiktu šo neparasto cilvēku jubilejā, dzirdēju uzstājīgu vēlējumu: “Būsi mūsu pusē, brauc ciemos!”. Kā lai atsaka, turklāt aizvadītajā vasarā mans nevienaldzīgais paziņa ar laikraksta “Ezerzeme” starpniecību aktualizēja samilzušo Asūnes ielas labiekārtošanas problēmu. Toreiz neteica nevienu vārdu, ka šis viņam ir jubilejas gads. Tagad esam vienojušies par tikšanos svētdienā, pēc dievkalpojuma Dagdas baznīcā.

…Pazīstamās mājīgā mājokļa sienas, kur katrai lietai ir sava vieta, bet viesmīlīgā saimniece vairākkārt atgādina, ka tēja atdzisīs. Tikai viesim ne līdz tam: pirmo reizi pāršķirstīju ģimenes albumus. Nemaz nezināju, ka Antona dzimtā vieta ir man labi zināmais ciematiņš Račevo. Parasta strādīgo latgaliešu Jura un Jadvigas Arnicānu ģimene. Trīs dēli, trīs meitas. Antons ir pirmdzimtais, uz viņa pleciem arī gūlās visa ģimenes nasta. Tēva labā roka, kopš septiņu gadu vecuma strādāja ar ecēšām. Spilgtākās bērnības atmiņas – makšķere ar paštaisītu makšķerauklu, kas savīta no zirgu sariem. Līdz ceļiem Jolzas ezera patīkamajos ūdeņos, tarba pār plecu un priecīgā atgriešanās mājās ar raudām, asariem, ruduļiem un vēderainiem ķīšiem. Otrs mierinājums – mežs, sēnes, ogas, rieksti. Pastāvīgs darbs un vienkāršs lauku ēdiens, visticamāk, likuši pamatus viņa dzelžainajai veselībai. Smaga lauku dzīve – rūdījums uz visu mūžu. Lai arī kāds sporta veids Antonu ieinteresētu, viņš vienmēr ir tiecies pēc uzvaras. Kā pirms septiņiem gadu desmitiem uzsāku apzinīgo dzīvi, tā arī turpina tagad, neieskatoties pasē. Un savos 85 viņš katru dienu uzsāk ar rīta rosmi un svaru bumbām. Pat pēc pārciestajām operācijām, tostarp sirdij, rehabilitāciju izgāja… ar svaru bumbām.

Caur ērkšķiem – uz pasaules Olimpu

Pagājušā gadsimta četrdesmito gadu paaudze ātri kļuva pieaugusi, nebija viegli saņemt pat pamatizglītību. Pēc vietējās četrgadīgās skolas Antons lūdza tēvam atļauju, doties mācīties uz Rīgu. Tur viņš absolvēja 17. tehnikumu un ieguva galdnieka specialitāti. Pirmā darba vieta – mēbeļu kombināts, ar iespēju dzīvot kopmītnēs. Nopelnītā pietika tikai ēdienam, meklējot labākas peļņas iespējas, pārgāja strādāt uz “Latvijas bērzs”, kur dzīve sāka uzlaboties. Armijā neiesauca, pēckara gados notika masveida karavīru štata samazināšana. Rīgā viņš sāka aizrauties ar sportu – futbols, volejbols, vieglatlētika. Vienmēr tiecās pēc uzvaras un kļuva pat par Republikas čempionu starp mēbeļniekiem. Desmit gadus, kas veltīti galvaspilsētai, viņš neuzskata par labākajiem. Pastāvīgi juta nepārvaramu vēmi atgriezties mājās, tāpēc pēc nelielām pārdomām pārcēlās uz Dagdu. Te uzreiz pamanīja galvaspilsētas atlētu, piedāvājot viņam vilinošu amatu – sporta instruktors biedrībā “Vārpa”. Ar nosacījumu – turpināt mācīties vakarskolā. Pasteidzoties notikumiem pa priekšu, atklāšu, ka vidējo izglītību Antons ieguva, kā tolaik teica, bez pārtraukuma ražošanā. Ja par ražošanu var nosaukt jauna, aizrautīga sportista karjeru. Viss būtu labi, ja vien nesāktos reformas – Dagdas rajonu pievienoja Krāslavas rajonam, un viņa darba vieta vairs nebija nepieciešama. Nācās Antonam atcerēties galdnieka specialitāti, celtniecības un remontdarbu kantorī viņu labprāt pieņēma darbā. Tolaik notika pēdējo neizgaismoto kolhozu “Ošupe” un “Taisnība” elektrifikācija, tāpēc tika izsludināta puišu uzņemšana elektriķu kursos.

Savu iespēju sportists nepalaida garām, un viņa elektriķa stāžs sākās divdesmit piecos gados, bet beidzās vecumā, ko pieklājas saukt par cienījamu. Un visu laiku viņa dzīve bija cieši saistīta ar sportu, vienu brīdi viņš pat strādāja par fizkultūras skolotāju Asūnē, kur arī liktenis saveda viņu kopā ar kolhoza grāmatvedi Skaidrīti. Divus gadus draudzējās, pēc tam nosvinēja ne bagātas kāzas, toties divos galos – netālu no Andzeļiem un Račevā. Būvēt savu māju Dagdā – drosmīgs lēmums, bet tāds nu ir tas jaunā saimnieka raksturs.  Draudzīgajai ģimenei viss izdevās, abi dēli dzima jau savās mājās. Starp citu, vecākais, Aivars, mantojis tēva raksturu. Liktenis viņam lēma nokļūt svešā karā tālajā Afganistānā, lika vecākiem pārdzīvot pēc gūtā ievainojuma. Paldies Dievam, viss beidzās labi un, kas ir vērā ņemami, arī Aivars ir atstājis ievērojamas pēdas Dagdas vēsturē – izveidoja vērtīgu privāto novadpētniecības muzeju, par kuru “Ezerzeme” jau detalizēti ir stāstījusi. (Viņu jūs redzat fotoattēlā kopā ar režisoru Jāni Streiču.)

Lielajā sporta pasaulē Arnicāns-vecākais sevi pieteica tieši pirms divdesmit gadiem. Krāslavas svarcēlājs Viktors Lebedevs reiz pierunāja dagdieti jau zināmā vecumā piedalīties Latvijas čempionātā, kas norisinājās Piņķos. Neviens negaidīja, ka uzreiz būs tik sensacionāli panākumi – zelta medaļa un uzaicinājums Antonam Arnicānam kļūt par Latvijas izlases dalībnieku. Savā pirmajā pasaules čempionātā Ukrainā dagdietis guva sudraba panākumus, bet turpmāk daudzkārt guva pasaulē stiprākā titulu. Arī tagad viņš uztur cīņassparu un sportisko formu, neizslēdzot iespēju, ka vēl startēs. Kaut gan maz ir konkurentu viņa vecuma grupā, nav ar ko sacensties… Nožēlo, ka reiz finansiālu apsvērumu dēļ nevarēja piedalīties sacensībās ASV. Mūsu ilgās sarunas laikā mans apbrīnojamais sarunbiedrs ne reizi vien atgriezās pie savas dzimtas saknēm, uzsverot, ka tieši dzimtā zeme dod cilvēkam neizmērojamu spēku. Tieši tāpēc viņš nespēj saprast, kāpēc mūsdienu jaunatne, un ne tikai, tik viegli pamet dzimteni. Zeme bez cilvēkiem ir kā bārenis. Esam nodzīvojuši tik tālu, ka vairs nav, ar ko vārdu pārmīt.

Zemu paklanos Antona un Skaidrītes priekšā – par labiem dēliem, par rūpīgu attieksmi pret dzimtas vēsturi, par ilggadēju piemēru veselīgam dzīvesveidam. Nobeigumā – paskaidrojums fotogrāfijai no sešdesmitajiem gadiem. Brāļa Jāņa kāzās, otrajā rindā no kreisās puses – Antons un Skaidrīte, trešais viņa brālis Staņislavs. Visi kā viens – stalti, sportiski. Cilvēki ir skaistākā planētas Zeme rota.

Aleksejs GONČAROVS