Laimīgā loze jeb pacienta grēksūdze

Mans otrs ārsts, Kristaps Seikals, uzreiz bija stingrs. Nepieņemot nekādas atrunas, lika doties uz vairākiem kabinetiem un steidzami izrakstīja norīkojumu pie ķirurga. No vienas puses, tas nedaudz satrauca, bet no otras – tā ir brīnišķīga iespēja palūkoties uz mūsu medicīnu pacienta acīm. Tēma man ir zināma. Trauksmainajos deviņdesmitajos, kad daudzie padomju laiku aizliegumi tika atcelti un žurnālisti ieguva ilgi gaidīto brīvību, es nepalaidu garām iespēju veidot efektīgu fotogrāfiju sēriju no operāciju zāles Dagdas slimnīcā, labi, ka draudzējos ar ķirurģi Valentīnu Umbras. Bija man arī labi paziņas Krāslavas neatliekamās palīdzības nodaļā, rezultātā izveidoju spožu reportāžu par dzemdībām, kas notika mājās. Kā šodien atceros ciematiņu aiz Kombuļiem, bet to reportāžu toreiz labprāt publicēja arī galvaspilsētas avīze.

Operācijai mani gatavoja Danna Rudaka. Kā vēlāk noskaidrojās, pazīstama svešiniece. Iepatikās jau ar pirmo frāzi: “Aleksej, jūs vēl strādājat?” Atbildu apstiprinoši un izkūstu smaidā: neciešu, kad mani sauc uzvārdā. Vērot profesionāļa darbu – nebeidzama bauda. Pēc minūtes tika nosaukta diagnoze, tās nosaukums nav piemērots liriskam aprakstam. Te ne līdz skaistiem vārdiem, kad tevi apsveic ar… trūci. Krāslavā noslēpumu nav, izokšķerēs arī par manu defektu, tāpēc, kā vienmēr cenšos rakstīt godīgi. Starp citu, lūk, tev atbilde, uzstājīgais lasītāj, kāpēc es tik maz rakstu. Kur nu vairāk, tāpat jau pietiek. Gadus nepiemānīsi, jau gandrīz Baidena vecums, bet pagaidām ne reizes neesmu paklupis. Tpfu, tpfu, tpfu, kaut nu pašam sev nenoskaust.

Bez vilcināšanās tika nolemts operāciju veikt devītajā martā, paldies, ka ne astotajā. Pirms operācijas gulēju slikti, pirmo reizi jāguļas zem ķirurga skalpeļa. Mierināju sevi ar to, ka rētas vīrieti padara skaistāku, pat, ja tās ir uz vēdera, seju līdz šim ir izdevies nosargāt. Visādi ir bijis, sevišķi jaunībā. Pamodos stundu pirms modinātāja zvana, kā tas notiek pirms došanās makšķerēt. Rīta rosmes vietā, lai spiediens paliktu normā, izlasīju iemīļotā rakstnieka Ivana Buņina stāstu “Pēdējais pavasaris”. Tas ir apbrīnojams, bet nosaukums neatbilstošs situācijai… noskaitīju lūgšanu pie Dievmātes ikonas un devos ceļā.

Uzņemšanas nodaļā momentā uzlika uz rokas aproci – vārds, uzvārds, numurs 420, sākums nav slikts. Personāls uzreiz pamanīja manu pieredzes trūkumu: visi palīdzēja, paskaidroja, aiz rokas veda. Pajautāja, cik sveru, bet kā lai es to zinu: resns neesmu, kalsns arī nē. Pēc apģērba maiņas nogādāja mani uz septīto palātu. Atkal tiku sveikā cauri, nesen lasīju Čehova “Palāta numur seši”. Pasarg, Dievs! Stādos priekšā saviem palātas biedriem, nosaucot vārdu. Četrotne tikai smaida. Kā saka, uzvārds nav jānosauc, kurš gan to nezina… Vien jaunais puisis nenoturējās un viltīgi pasmaidīja: “Un jūsu draugu arī pazīstam, Aleksandrs Smirnovs, vai tiesa?”

Lai pierakstītos, pieprasīja anekdoti, tā smējāmies, ka medmāsa atskrēja. Tie, kas jau pabijuši ķirurga rokās, mani ātri apgaismoja: tavs uzdevums ir gaidīt un neuztraukties. Sagatavoja ātri, kaut ko iedeva izdzert, pēc tam šprices oda kodiens, sāka nākt miegs. Pamodināja ar jautājumu: “Pats aiziesi līdz operāciju zālei?” Kāda runa! Pirms tam mans labs paziņa, anesteziologs Boriss Šulmans, smaidot mierināja: “Aizmigsi, pamodīsies.” Tā arī bija, guļot zem prožektoriem, tikai to arī redzēju, kā man kaut ko iedūra.

Pamodos jau citā palātā. Pirmkārt, aptaustīju sevi, uz vēdera auksts trauks – virs pārsēja. Pārbaudu visu pārējo – uz vietas. Kļuva vieglāk. Labi, ka vēl nav izdomāts plāns novada slimnīcās piespiedu kārtā veikt dzimuma maiņas operācijas. Paveicās! Uz zemes, protams, transpersonām cieņa un karjera, bet tur, augšā, svētie Pāvels un Pēteris mirklī norīko uz kurinātavu. Kurš gan vēlas būt velniem par pakalpiņu.

Pussnaudā redzu ķirurģes Dannas labsirdīgo seju: “Nu, kā ir Aleksej?” “Lieliski,”- atbildu. Drīz vien medmāsa noņem arī auksto kompresi. “Drīkst celties?” – jautāju. “Mēģiniet,” – skan atbilde. Sāpes nav vīriešu rūpes. Cēlos un gāju uz turieni, kur pat ķeizars kājām iet. Par pīli pie gultas neko negribu dzirdēt, man dodiet dzērvi debesīs! Palīdzēju arī tam, kuram sliktāk nekā man, palātā bijām četri…

Gulēju slikti, tā ir mana sena problēma – nevaru aizmigt svešā vietā. Toties prātā radās šis pacienta grēksūdzes uzmetums, garās nakts laikā pāršķirstīju daudzas savas dzīves lappuses. No rīta piecēlos pirmais, ilga gulēšana man ir kā sods, sāku pierast pie ierobežotām kustībām – slimnīcas koridors ir garš. Tur arī satiku savu ārstu, ak, agri gan Danna nāk uz darbu. Sasveicinājāmies, bet mana glābēja uzreiz jautā: “Aleksej, vai tad esat aizmirsis, kā mani, jaunu mediķi, fotografējāt Dagdas slimnīcā? Tiesa, ir pagājuši gadi četrdesmit, bet es joprojām glabāju to avīzes numuru.” Cilvēku labā atmiņa man ir kā augstākā balva. Sasprindzināju atmiņu un nākamajā tikšanās reizē nekļūdīgi nosaucu Dannas uzvārdu pirms precībām. Viņas smaids ir atvērts un neviltots.

Ķirurģijas nodaļā biju tieši diennakti. Kad ārsts-anesteziologs pēc pamošanās man jautāja par pašsajūtu, es izteicu savas pretenzijas: “Eh, Boris, nu, kā tad tā! Es taču nogulēju pašu interesantāko operāciju zālē. Par ko lai tagad rakstu?” Bet viņš man atbild: “Lieta ir labojama, nākamreiz pamodināšu. Tu taču to nebiji lūdzis, pats vainīgs.”

Žēl, ka ķirurģijas nodaļā nelaiž ar fotoaparātu, bet manas acis ietrenētas tā, ka tās nav sliktākas par japāņu objektīviem. Visu piefiksēju vismazākajās detaļās, arī to, cik gādīgas ir medmāsas un sanitāres, novēroju ārstu piecminūti pirms operācijas. Palātu apgaita – kā izrāde ar nosaukumu “Pateicību plūdi”. Ķirurgi jautā par mūsu pašsajūtu, bet atbildē skan daudzkārtēji “Paldies!”. Tā notika arī ar mani, trūka vārdu. Cilvēki baltos halātos, kuri dāvā ne vien veselību, bet dzīvi! Nodaļas vadītāju Vjačeslavu Aprupu fotografēju ne retāk kā piecas reizes gadā. Sen esam pazīstami, kaut kur ap Cēsīm kopā stāvējām Baltijas ceļā, tas bija neaizmirstams laiks… Viņš ir arī nenogurdināms mākslinieks, kuram bijušas neskaitāmas izstādes; arī efektīgs dejotājs uz skatuves un velo maršrutu iekarotājs. Bez mazākā pārspīlējuma, veselīga un aktīva dzīvesveida etalons! Bet Dannai tagad esmu parādā, tikai viena publikācija. Vainīgs, labošos, viss vēl priekšā. Zinu, ka iemesls noteikti būs! Seja interesanta, acis – sirsnīgākas nemēdz būt. Ja godīgi, sākumā likās, ka viņa ir stingra.

Ļoti labi zinu, ka virs mūsu slimnīcas ne reizi vien ir savilkušies tumši mākoņi. Esmu pārliecināts, ka ķirurģijas nodaļas autoritāte, kā galvenais arguments, palīdzējusi galvenajam ārstam Aleksandram Jevtušokam glābt medicīnas iestādi, kas mums nepieciešama kā gaiss. Visiem saku lielu pateicību! Jo tuvāk slimnīca, jo mums ērtāk. Pienāca laiks, un arī es pats saņēmu medicīnisko palīdzību visaugstākajā līmenī, sajūtot nedalītas sirsnības atmosfēru.

… Cenšoties netraucēt, turpināju uzdot jautājumus. Tā arī uzzināju, ka mani operēja ne tikai Danna, viņai asistēja Vjačeslavs Aprups. Saku paldies arī Jums, žēlsirdīgās māsas - Svetlana Plociņa un Karmencita Krapāne, kā arī visiem tiem, kuri par mani rūpējās. Jautāju Dannai, kuras stāžs ķirurģes profesijā aizsācies 1989. gadā: “Jūs skaitāt savas veiktās operācijas?” Viņa atbildēja: “Kāpēc gan? Bet, ja ir interese, tad mūsu ķirurģijas nodaļā gada laikā tiek veiktas aptuveni 300-350 operācijas.” Ir nu gan! Cik daudz cilvēkiem dota iespēja atgriezties pie darba, pie pilnvērtīgas dzīves!

Raksts bez fotogrāfijām ir kā pavasaris bez strazdiem. Es domāju, domāju un izlēmu atdzīvināt tekstu ar grāfu bibliotēkas fotogrāfiju. Mana dzimtā skola, kas mani izveda cilvēkos. Kādi mums bija skolotāji, ne pirmo reizi apgalvoju: mācās no tiem, kurus mīl. Atmiņā palicis šāds notikums. Reiz neticēju savām acīm: pie mūsu daudzstāvu mājas apstājās “ Volga”, no tās izkāpa ārsts Ļuļs ar sievu, viesi no galvaspilsētas. Tā tik ir tikšanās, mana mīļā literatūras skolotāja, gadus trīsdesmit nebijām tikušies. Pienācu klāt un teicu savu vārdu, bet Olga Aleksandrovna mani cieši apskāva un teica: “Redzu tavas fotogrāfijas “Jaunatnē”, lasu rakstus. Uzreiz sapratu – mans skolēns. Nāc, es tevi apskaušu!” Cieši saspieda, ilgi nelaida vaļā; arī es neapmulsu, devu buču. Piepildījās jaunības dienu sapnis, ak, kas par sievieti…

Ne reizes savā dzīvē man nav bijusi slimības lapa, kaut arī, kā jau visi, biju saaukstējies, guvu traumas, reiz Košalinā fotografēju, lecot uz vienas kājas, bet reportāžu no Vispasaules poļu koru festivāla neiegāzu. Arī šajā reizē tiku sveikā cauri, jau otrajā dienā pēc operācijas rakstu. Laimīgs liktenis pus gadsimta ilgajā žurnālista darbā. Sirdij tuva nodarbe ir tad, kad nevari apstāties. Zini, ka esi vajadzīgs, tevi gaida draugi, kolēģi, lasītāji… Trešdien, dienu pirms operācijas, uz jubilejas pasākumu ļoti aicināja pilsētas Skaidrīte. Piektdien saņēmu uzstājīgu zvanu no citas Skaidrītes – uzaicinājums uz laukiem. Abām atbildēju: esmu īslaicīgā prombūtnē, drīz būšu atpakaļ. Krāslavas medicīna – tas ir līmenis! Bet kārtas skaitlis 420 – noteikti ir veiksmīgs.

Otrajā fotogrāfijā – krasts, uz kuru nāku katru dienu. Visa dzīve nodzīvota dzimtenē, tikai sešus gadus biju prom – dienests armijā, mācības… Kaisle ceļot – no agras jaunības, bet tā nu ir gadījies, ka labākajos dzīves gados uz ārzemēm mani neaicināja. Ar laiku sapratu – ne pārāk uzticams bija Krāslavas pareizticīgo baznīcas mācītāja Jakova Zjateva mazdēls… Kā lai mūsdienu jaunatnei paskaidro, ka padomju laikā dzīvojām ar daudziem liegumiem. Pat baznīcas fotogrāfiju nedrīkstēja publicēt!

Kamēr ceļš uz rietumiem bija slēgts, devos uz austrumiem. Makšķerēju Volgā, ar tvaikoni pa Jeņiseju nokļuvu līdz Dudinkiem, lielākajai ziemeļu ostai pasaulē. Piepildījās skolas sapnis – esmu bijis pie Ugrjum upes. Ir pagājuši gadi trīsdesmit, bet joprojām reizēm sapnī redzu rozā klintis ar līkajām priedēm uz granīta kraujām…

Neaprakstāms skaistums, bet Daugavas ainavas ir vēl varenākas. Tie, kuri bijuši manās fotoizstādēs, to apstiprinās. Tūristu ērtībām – dekoratīvs fotorāmis atrodas upes krastā, pašā Krāslaviņas centrā. Kā logs uz dabu, man – kā logs uz dzīvi. Uz manu laimīgo dzīvi, kas nodzīvota mājās, dzimtenē. Labu cilvēku sabiedrībā.

Aleksejs GONČAROVS