Aleksandra piedzīvojumi turpinās. 13. turpinājums

Viņa atbildēja, ka tas būs tikai sākums un tiklīdz viņa iemācīsies vietējo valodu, meklēs citu, prestižāku darbu. Arī Anastasija uzdeva jautājumus: no kurienes es esmu, cik man ir gadu.  Atbildēju, ka no Latvijas, un tas laikam izklausījās bēdīgi, jo jau sāku ilgoties pēc dzimtenes. Kad pateicu, ka man ir divdesmit gadi, viņa dikti brīnījās un teica, ka jūtas ļoti veca. Kad jautāju, cik tad viņai gadu, viņa piedāvāja uzminēt. Tieši apstājāmies pie luksofora, gaidot zaļo signālu un es sāku viņu uzmanīgi pētīt. Pēc izskata varētu būt divdesmit pieci gadi, bet, zinot, ka viņa ieguvusi augstāko izglītību un dažus gadus strādājusi par deju skolotāju, pieliku vel piecus gadus klāt. Atbildēju, ka trīsdesmit. Trāpīju tieši desmitniekā. Viņa nobrīnījās un jautāja, kā es uzminēju. Pastāstīju savu domu gaitu, un viņa pateicās man par komplimentu. Bijām tikuši līdz darba vietai, un es viņai sniedzu nelielu instrukciju. Anastasija bija nedaudz satraukusies, mēģināju ar nelielu humora devu viņu nomierināt, un tālāk jau viņai darba instruktāžu veica siltumnīcas priekšnieks.

Atnācis uz savu darba vietu, es sapratu, ka laikam nāksies strādāt pēc vakardienas shēmas, jo manu darbu darīja kāds cits. Sāku klīst pa visu lielo angāru, dažreiz apstājoties un uzturoties kādā no darba objektiem, tēlojot, ka es kādam palīdzu. Pēc divu stundu nogurdinošās staigāšanas manas kājas nebija par to priecīgas. Apsēsties un sēdēt es negribēju, lai netracinātu priekšniekus, tāpēc sāku funktierēt, ko man darīt tālāk. Pamanīju, kā kāds no maniem kolēģiem iet uz tualeti un arī devos turp, ieturot piecu metru distanci. Apsēdos kabīnītē un aizvēru durvis. Sākumā nosēdēju pusstundu, tad devos laukā atkal staigāt un darot nelielus darbus. Pamanīju, ka nevienam nerūpēja, ka es biju nozudis no redzes loka.  Tad man radās azarts, tāda kā spēle ar - cik ilgi es varu pazust, līdz par mani kāds ieinteresēsies. Pusstunda nākamajā reizē pārvērtās par stundu. Stunda par pusotru, līdz kādu dienu sēžot nogulēju veselas trīs ar pus stundas. Nelepojos ar šo izlaidību, bet man reāli nebija darba un, pat ja es prasīju kādam no priekšniekiem, ko man darīt, mani sūtīja pie cita priekšnieka un tā pa apli, līdz viens no viņiem man pateica, lai es eju un slauku grīdu. Kaut arī neko sliktu šajā amatā es nesaskatu, tomēr par apkopēju es nebiju pieteicies. Tāpēc labprātāk bieži vien snaudu pirms un pēc pusdienām tīrā un kārtīgā Nīderlandes tualetē. Tur es, protams, varēju pavadīt visu dienu, bet tomēr gribējās izkustēties, un arī sirdsapziņa neļāva visu dienu slinkot. Centos iet uz citiem darba objektiem, lai iemācītos veikt visus darbus, ja gadījumā man kādu no tiek uzdos veikt.

Viens no šādiem darbiem siltumnīcā ir ziedu kātu apgriešana. Ziedus vajadzēja salikt kastē ar iedalījumiem un kasti likt uz diviem nostieptiem metāla vadiem. Kad kaste bija novietota tā, ka ziedu kāti karājās brīvi, bija jāieslēdz iekārta, kas ar nelielu zāģīti nogrieza ziedu kātus vajadzīgajā garumā. Dažreiz ziedu kāti netika nogriezti pilnībā, tāpēc darbinieks ar nazi vai šķērēm nogrieza tos līdz galam. Šis darbs man patika, jo tas nebija jāveic siltumnīcā, kur bija karsti, ne pārāk tīri un kur bieži uzturējās priekšnieks, kurš man ne visai simpatizēja. Pēc kātu griešanas kastes ar ziediem vajadzēja kārt uz āķiem un stumt tālāk, līdz kāti nokļuva ūdenī. Dažreiz āķi aizķērās viens aiz otra un tos vajadzēja no otras puses ar metāla stieni, kuram galā bija āķis, atkabināt vienu no otra. Šis darbs prasīja uzmanību un pacietību, jo viens lieks vai ātrs vēziens varēja tūdaļ nogrūst abus āķus no sliedēm un puķu kastes nokrita ūdenī. Man bija gadījies netīšām nomest kastes ūdenī, bet tam nepievērsa lielu uzmanību, jo pat priekšniekiem tā bija gadījies.

Vēl viens darbs, kurš man ļoti patika, bija likt āķus uz sliedēm. Tad vajadzēja uzkāpt pa trepēm diezgan augstu un ar metāla stieni, kuram galā bija āķis, no augšas likt āķus uz sliedēm. Šis darbs man arī patika, jo no augšas pavērās skats uz visu siltumnīcu. Es redzēju, ko kurš dara un uz kurieni aiziet priekšnieki. Tas man bija pa rokai, ja es gribēju atkal nolīst un nosnausties. Liekot āķus, es pamanīju, ka augšā, uz vienas no konstrukcijas sienām kaut kas ir uzrakstīts ar melnu marķieri. Pienācu tuvāk un izlasīju rakstīto, bet nesapratu tā jēgu. Saprotams bija tikai raksta tapšanas datums: 15.08.2018. Ievadīju tekstu interneta tulkotājā un smējos un sarku vienlaicīgi. Tulkotājs uzrādīja, ka tā ir rumāņu valoda un teksts bija par vienu no mūsu priekšniekiem, precīzāk, viņa intīmās vietas izmēriem, pēc autora uzskatiem – vismazākajiem pasaulē. Autors savu parakstu nebija atstājis, tāpēc viņa turpmāko likteni es neuzzināju. Bet sapratu, ka mūsu priekšnieks viņu bija saniknojis ne pa jokam. Nezinu, vai kāds pirms manis bija pamanījis šo rakstu, katrā gadījumā priekšnieks tad bija ieriebis ne vienam vien, ja jau šis vēstījums tur tik ilgi pastāv.

Kādu dienu braucot no darba uz mājām, redzēju, ka Anastasija ir noskumusi. Parasti mēs braucienu atpakaļ uz mājām pavadījām sarunās par darbu vai dzīvi pirms Nīderlandes. Jautāju, kas viņu nomāc. Viņa pastāstīja, ka sastrīdējusies ar vienu no kolēģiem, pārpratusi uzdoto darbu un savākusi ne tos ziedus, kurus viņai vajadzēja vākt. Rezultātā saņēmusi aizrādījumu no priekšnieka. Mēģināju viņu mierināt, sakot, ka pārpratumi ar kolēģiem un priekšniekiem valodas barjeras dēļ gadās bieži, ka nevajag tā uztraukties, bet gan nākamreiz, ja kaut kas nav skaidrs, pārprasīt vēlreiz uzdotā darba noteikumus, kā arī, ja darbs viņai šķiet pārāk grūts vai nepiemērots, palūgt darba koordinatorei, lai nomaina darba vietu. Anastasija teica, ka viņai šis darbs patīk un mainīt to nevēlas.

Neilgo klusumu pārtrauca jautājums, kurš bija adresēts man. Viņa lūdza, lai pastāstu par savu ģimeni. Ilgi nedomādams, sāku savu stāstu par māti, ar kuru kopā no galvaspilsētas pārcēlāmies uz dzīvi mazpilsētā, vēlāk lauku ciematā. Par vasaras māju laukos, kurā pagāja manas bērnības brīnišķīgās vasaras kopā ar Rīgas māsīcu. Par māsu, kura strādā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un dzīvo galvaspilsētā. Par tēvu, kurš strādā par tālbraucēju un nedzīvo kopā ar mums jau no manas bērnības. Pateicu, ka tas mani nemaz nesarūgtināja, jo svētkos es saņēmu vairāk dāvanu. To teicu, lai viņu nedaudz uzjautrinātu un viņa aizmirstu par grūto dienu. Anastasija pastāstīja, ka viņas māte strādā par konditori, bet jaunākais brālis augstskolā studē ekonomiku. Tēvs arī aizgājis no ģimenes, reti pa retam piezvanīja un satikās viņi tikai svētku dienās. Viņa atcerējās, cik ļoti skuma pēc tēva. Es varēju viņai tikai piebilst, jo pats tēvu satiku reti un neko īsti viņš man dzīvē nav iemācījis un kad bija iespēja, palaida to garām. Kamēr noskatījos, kā mani draugi brauca makšķerēt kopā ar savu tēti vai darbojās garāžā, turpretī es centos to visu darīt pats, taču tas bija grūtāk, jo neviens man neparādīja, kā pareizi jādara vai kā izdarīt labāk. Laikam tāpēc man vairāk patīk kārtot māju nevis remontēt mašīnas. Makšķernieks arī neesmu. Pastāstīju arī par savu meiteni, kura neizturēja smagos darba apstākļus un diemžēl aizbrauca atpakaļ uz Latviju.

Jautāju, vai Anastasija skumst pēc savas ģimenes, viņa atbildēja, ka jā, bet citu izeju, lai uzlabotu savas dzīves apstākļus, viņa nebija atradusi, tāpēc devās uz Nīderlandi, lai strādātu un nopelnītu naudu savu sapņu piepildīšanai.

Pa sarunas laiku bijām atbraukuši līdz Anastasijas dzīves vietai. Viņa pateicās, ka esmu viņu uzklausījis un atbalstījis, un mēs atvadījāmies līdz rītdienai.

Atgriezies mājās, apgūlos gultā. Jutos ļoti laimīgs, ka esmu istabā viens un varu netraucēti atpūsties. Ātri vien manu mieru pārtrauca skaļi klauvējieni pa durvīm. Atvēru durvis un ieraudzīju staltu puisi pagariem, blondiem matiem un diezgan daudz somām. Viņš teica, ka viņu sauc Arnolds un ka tagad viņš dzīvos ar mums. Mans viesmīlīgais smaids pamazām izkūpēja, jo sapratu, ka visas gultas vietas citās istabās ir aizņemtas un ka vienīgā brīvā gulta ir manā istabā. Nācās vien laist iekšā manu jauno istabas biedru un atstumt gultas vienu no otras. Arnolds salika savas mantas stūrī un devās iepazīties ar Rinaldu un Edmundu. Edmunds smīkņāja par to, ka tagad gulēšu vienā istabā ar puisi. Bet vai tad bija citi varianti?

Pēc laiciņa visi gājām uz terasi, puiši dzēra alu,  es - atspirdzinošu bezalkoholisko dzērienu ar nosaukumu ''Cola''. Arnolds pastāstīja, ka ir no Rīgas un uz Nīderlandi brauc jau otro gadu. Viņš strādāja fabrikā, kura remontēja eiro paletes. Edmunds ieminējās, ka viņš arī tur bija strādājis, bet darbs viņam licies pārāk grūts. Arnolds atbildēja, ka bija jau pieradis pie šī darba un tas viņam nelikās grūts. Viņš jau bija sadraudzējies ar visiem kolēģiem un viņu atzina kā labu strādnieku. Atgriezties dzīvot Latvijā viņš negrasījās, jo Nīderlandē viņam esot viss, ko viņš vēlas. Te bija lielāka alga un bija legāla apreibinošā kaņepe. Pēc šī teikuma sapratu, kas viņu visvairāk piesaista Nīderlandei. Viņš arī pastāstīja, ka nesen bija atbraucis no atvaļinājuma, kura laikā viesojies pie vecākiem Latvijā un ka tur viņam darīt nav ko. Ceļi slikti un cilvēki dusmīgi – tā viņš raksturoja dzīves apstākļus dzimtenē. Es teicu, ka skumstu pēc Latvijas, un Rinalds ar Edmundu man piebalsoja. Arnoldam bija plāns gada laikā sakrāt pietiekami lielu summu un īrēt dzīvokli, dzīvot vienam pašam un mēģināt strādāt nevis zem aģentūras spārna, bet gan pa taisno firmā, kurā viņa darba alga būs astoņpadsmit eiro stundā. Tagad viņš saņemot divpadsmit eiro stundā, ar ko viņam nepietiek, jo ir arī plāns nopirkt jaunu automobili, lai ātrāk un patīkamāk no dzīves vietas braukt uz darbu. Edmunds teica, ka viņš esot malacis. Rinalds šos plānus nekomentēja. Es tikai nodomāju, kāpēc šis sapņotājs divu darba gadu laikā Nīderlandē jau nebija realizējis vismaz daļu no sava plāna, piemēram – dzīvot atsevišķi.

Pēc pāris stundām visi jau bijām noguruši, tāpēc devāmies katrs uz savu istabu, izņemot Arnoldu. Viņš palika uz terases pīpējot jau desmito cigareti, dzerot alu un skatoties kaut ko savā mobilajā telefonā. Centos ātrāk iemigt, lai negulētu ar sajūtu, ka manā istabā guļ vēl kāds.

Pamodos no jau pierastā modinātāja signāla. Pagriezis galvu, ieraudzīju Arnoldu, kuru mans modinātājs nebija pamodinājis. Sakrāvis somu ar visu vajadzīgo, es pabrokastoju un devos uz mašīnu, lai pa ceļam paņemtu Anastasiju un atdotu vēl deviņas stundas savas dzīves vienai no tūkstošiem Nīderlandes siltumnīcām.

Aleksandrs KOVAĻOVS

Turpinājums sekos