Pa vienu taciņu

Anna un Staņislavs Promi kopā ir 62 gadus. Neskatoties uz cienījamo vecumu – Annai un Staņislavam ir 90 gadu – viņi joprojām dzīvo kopā savā nelielajā mājā Izvaltas ciemā. “Ezerzeme” viesojās pie godājamā pāra maija beigās. Anna un Staņislavs iztika bez stāsta par “ģimenes laimes noslēpumiem” un pat atmiņām par mīlestību. Viņi vienkārši un atklāti stāstīja par savu garo un laimīgo dzīvi.

Anna ir laba saimniece un gatavo garšīgus ēdienus. Īpaši gardi ir viņas kāpostu tīteņi. Kaimiņiene Inga pastāstīja, ka nevienam neizdodas tādi kāpostu tīteņi kā Annai! Apetīti rosinoši, sulīgi! No rīta Anna vāra svaigu zāļu tēju, ko viņa ievāc savā dārzā. Tā, pie tases smaržīgas tējas, sākās mūsu sirsnīgā saruna...

Anna stāsta un atbild uz žurnālista jautājumiem, bet Staņislavs sēž blakus un uzmanīgi klausās sievu, uzsmaida viņai, dažreiz pajoko.

Satikšanās

- Es biju traktorists kolhozā, viņa bija grāmatvede... Nu, kā mēs satikāmies? - paraustījis plecus, sarunu uzsāk Staņislavs.

– Mēs satikāmies uz ceļa (Anna smejas). Reiz mēs devāmies uz darbu un satikāmies tur, uz ceļa. Es strādāju par grāmatvedi un skaitīju viņam darba dienas, bet viņš bija traktorists un nāca uz kantori. Tagad viss jau ir aizmirsies. Pēc tam, 1961. gadā, kolhozus “Progress” un “Cīņa” apvienoja. Gadu iepriekš mēs apprecējāmies. Man bija balta kleita. Kāzas bija tādas, kā tolaik pieņemts – vispirms manu vecāku mājā, pēc tam pie viņa vecākiem. Uz diviem galiem – tā saucās. Tad mums piedzima meitiņa Lolita. Un tagad mēs dzīvojam kopā jau 62 gadus.

- 63 būs oktobrī, - piebilst Staņislavs.

– Tā nu ejam pa vienu taciņu blakus, un nekas, ka tā šaura! - Anna joko.

Par konfliktiem

– Dzīvē viss notiek. Pastrīdamies arī. Bet dzīvojām kopā ļoti draudzīgi. Nevarētu teikt, ka rājāmies. Mums tam nebija laika, visu laiku strādājām. Ļoti daudz strādājām. Mājās turējām lopus: bija gotiņa un sivēni. No rīta bija jāizslauc govs, jāpabaro cūkas un jāiet uz darbu. Paņem piena kannu, aiznes uz pienotavu... Pusdienlaikā skrien slaukt govi un tad atpakaļ uz darbu. Un sestdien arī bija jāstrādā. Jauni bijām un visu paspējām, - tā Anna.

- Un siena pļaušana?! Ar rokas izkapti! Trijos no rīta cēlos, nopļāvu un tad devos uz darbu. Nebija laika rāties. Mums pat atvaļinājuma nebija. Bija mums kolhoza priekšsēdētājs, kurš man jautāja: “Ko tu darīsi atvaļinājumā?”. Atbildēju, ka malku vajag saskaldīt. Priekšsēdētājs no rīta ierauga saskaldīto malku un saka: “Rīt var iet uz darbu!”. Tas arī bija viss atvaļinājums! - smaidot saka Staņislavs.

- Jā, dekrēta un dzemdību atvaļinājums bija tikai 2 mēnešus. Labi, ka vecmāmiņas palīdzēja pieskatīt meitu, - atceras Anna, - Mums nebija laika strīdiem, mēs strādājām!

Par dzīvi

– Izvaltā saskaitīju 14 tukšas mājas. Kas būs tālāk?! Kur es dzīvoju, bija 25 saimnieki, bet tagad palikušas trīs tukšas mājas, nav nekā. Lauki paliek tukši. Kāds nomirst, kāds dodas prom... un jaunieši aizbrauc, nevēlas dzīvot laukos.

- Jā... – nopūšas Anna, - kaut kā ātri dzīve paskrēja. Dzīvojām labi. Tagad priecājamies par meitu. Viņa strādā skolā par skolotāju. Kad biju jauna, es domāju, ka tas nu gan ir labs darbs. Nekas tur nav jādara. Es reiz domāju tā: pulksten divos pēcpusdienā visi skolotāji dodas mājās, bet mums jāstrādā līdz sešiem (smejas). Bet tagad es redzu, ka skolotājiem darba pietiek. Es tā nedomāju, kā agrāk. Atbrauc Lolita mājās un vakarā strādā mājās, gatavojas nodarbībām, pārbauda burtnīcas. Bet man šķita, ka skolotāji atnāk mājās un atpūšas.

- Kādreiz visi bija draudzīgi. Ja kādam vajadzēja skaldīt malku vai pļaut sienu, tad visi nāca palīgā. Vienam, otram kaimiņam malku saskaldām, palīdzam. Man bija traktors. Vasarā jāizved kūtsmēsli, arī te vienam, te otram jāizved, jāizkrauj. Bijām draudzīgi! Jā, arī jautri bijām! Ciema priekšnieks uzaicina uz sapulci muzikantu, un mēs, jaunieši, sanākam kopā, muzikants spēlē ermoņikas. Večerinka. Jauni bijām...

- Dzīvojām draudzīgi, - piekrīt Anna.

– Rajonā tolaik mēdza apbalvot par labu darbu. Tā nu vienu gadu ieguvu pirmo vietu par sējas darbiem. Man piešķīra atļauju nopirkt mašīnu bez rindas – moskviču. Citādi septiņus gadus bija jāgaida rindā. Kad to moskviču nopirku, kur tik vien nebijām: gan Lietuvā, gan Baltkrievijā. Kā pienāk brīvdienas, tā “lidojumā” ar mašīnu! - joko Staņislavs, - ar traktoru nobraucu 36 gadus.

Par pelnīto atpūtu

– Es bez darba nekad nesēdēju. Tagad tikai sēžu. Kādreiz es apskaudu kaimiņus - mums vajag strādāt, bet viņi ir pensijā. Tagad arī mums tāda dzīve pienākusi. Nekas nav jādara. Piecos no rīta nav jāceļas. Varam pagulēt ilgāk. Sēžam un atpūšamies, lasām avīzes, žurnālus. Skatāmies televizoru.

- Darba daudz, bet neko nevaram izdarīt, spēka nav, - iebilst Staņislavs, - strādāt gribas. Mums ir vistas. Pēc pusdienām eju laukā tās ganīt. Lapsas staigā. Iepriekš dzīvoja uz lauka, nebija ciematā tik daudz lapsu, kā tagad. Dārzu apstrādāt palīdz kaimiņi, Leikumu ģimene. Vispār viņi mums daudz palīdz. Malku sagādāt palīdz pagasta pārvaldes vadītājs – iedot kādu, kurš strādā tā saucamajos “simtlatniekos”.

– Izvaltā mums dzīvot ir labi. Izvalta ir skaista, šeit ir kluss un mierīgs. Vispār man šķiet, ka Krāslavas novads ir vislabākais. Mēs novēlam ikvienam tādu dzīvi, kāda bija mums. Veselību un laimi visiem tuviniekiem, radiem, draugiem, kaimiņiem... visiem Latvijā! Lai visi dzīvo ilgi un draudzīgi!

Svetlana MINKEVIČA

Foto: autores un no Promu ģimenes arhīva