Valija Platace: Ceļš uz fotogrāfiju manā gadījumā ir ceļš mūža garumā

Aicināju mūsu novadnieci uz sarunu.
 

- Valija, Krāslavas novadā ir pārsteidzoši daudz labu fotogrāfu, katrs ar savu stilu, unikālu māksliniecisko “rokrakstu”. Pastāstiet, lūdzu, kā sākāt fotografēt, kā radās šī ideja?

Valija Platace:

- Vēl pirms pāris gadiem, atbildot uz šo jautājumu, visdrīzāk būtu teikusi, ka stimuls sākt fotografēt bija manas meitas piedzimšana. Taču pēdējos gados esmu nonākusi pie atklāsmes, ka man jau no paša sākuma, kopš bērnības, bija interese par fotogrāfiju kā tādu. Tolaik gan es nesāku fotografēt.

Jā, daudzi fotografē kopš bērnības; bija taču fotoaparāti – “Zenit”, “Smena” un vēl viss tas aprīkojums filmiņu attīstīšanai... Mūsu ģimenei tādu iespēju nebija. Toties mājās bija ilustrētas grāmatas – tās mani vienmēr interesēja. Bija interese par mākslu.

Vēlāk, man pieaugot, parādījās pieejamākas, lētākas kameras, tādas vienkāršas ierīces, “ziepju trauki”. Manām draudzenēm tādi fotoaparāti bija, es jau kaut ko fotografēju, bet es to neuzskatu par fotografēšanas sākumu kā tādu. Tajā pašā laikā parādījās arī glancētie žurnāli ar modeļu fotogrāfijām. Tas viss mani ļoti interesēja, bet vēl arvien nekā ārēji neizpaudās, var teikt, ka  viss redzētais uzkrājās manī.

Un tad pirms 17 gadiem man piedzima meita. Kad piedzimst bērns, tavs bērns, viņš vienmēr šķiet visskaistākais – un man bija tieši tāda sajūta. “Man piedzima bērns, skaistākais bērns pasaulē!” es nospriedu un, tiklīdz izrakstījāmies no  dzemdību nama, tā es nekavējoties nopirku savu pirmo “ziepju trauku”. Jā, uzreiz pēc izrakstīšanās nopirku to fotoaparātu, tiem laikiem diezgan vērtīgu ierīci. Iespējams - ja toreiz būtu tādi viedtālruņi kā tagad, ar labām kamerām, es varbūt būtu bildējusi ar telefonu...

Tā nu es uzreiz sāku daudz fotografēt savu bērnu, un, laikam ritot, mana interese par fotogrāfiju attīstījās arvien vairāk. Jo, ja jūs daudz fotografējat, tad drīz vien nepietiek tikai ar veiksmīga kadra notveršanu, rodas vēlme radīt interesantākas fotogrāfijas – izdomāt kaut kādu tēlu, izvēlēties apģērbu, iekārtot vidi, vēl kaut ko citu izplānot. Un tā nu es turpināju fotografēt, kaut kā pamazām tajā visā iesaistoties arvien vairāk. Kad manai meitai bija aptuveni seši gadi, es nopirku savu pirmo “labo”, lai arī ne gluži profesionālo fotoaparātu - spoguļkameru. Līdz tam laikam viss jau sen bija digitāls.

Un ar šo savu jauno fotoaparātu es jau sāku doties uz dažādiem plenēriem un apmeklēt citus fotogrāfiem paredzētus pasākumus. Pamazām fotogrāfija mani “ievilka” arvien dziļāk un dziļāk. Šajā posmā sāku pamanīt, ka manā fotogrāfijā parādās tās lietas, kuras patiesībā jau bija manī visu mūžu, - tas, ko biju pamanījusi un paturējusi sevī jau daudz agrāk, kopš bērnības. To, kā es tagad redzu pasauli un cilvēkus, ko ievēroju, to esmu mācījusies pamanīt daudzus gadus, -  pat neturot rokās kameru un pat nedomājot par fotografēšanu. Tātad ceļš uz fotogrāfiju manā gadījumā ir ceļš mūža garumā.

- Vai jūs ir ietekmējis kāds no pasaules slavenajiem fotogrāfiem? Kurus Latvijas un pasaules fotogrāfus šodien uzskatāt par visvairāk uzmanības vērtiem?

Valija Platace:

- Ir kas tāds, ko šajā ziņā pati par sevi esmu atklājusi nosacīti nesen. Piemēram, bija tāds pasaules līmeņa vācu fotogrāfs Pīters Lindbergs. Es nesen apmeklēju viņa izstādi - tieši šī iemesla dēļ devos uz Tallinu, – šajā pilsētā ir brīnišķīgs fotomuzejs. Kā jau sacīju - jaunībā mani ļoti interesēja glancētie žurnāli un modeļu fotogrāfijas, un tieši šajā izstādē es pēkšņi atskārtu, ka Lindberga fotogrāfijas bija tās, kas šajos žurnālos mani “aizķēra” visvairāk.

Kā sev nozīmīgus varu minēt arī citus pasaulslavenus fotogrāfus: Annija Leibovica, Helmūts Ņūtons.

Bet te ir būtiski precizēt: ir cilvēki, kuriem patīk kāds autors, un viņi sāk kopēt, atdarināt šī cilvēka darbus. Manā gadījumā ir citādi. Es palielinu savu “bagāžu” - skatos uz citu cilvēku darbiem, kas man patīk, es daudz vēroju pasauli, kā arī pērku daudz dārgu albumu, grāmatu (tur aiziet mana alga!), bet es nevēlos “ fotografēt tieši tā."

Ir arī daudz Latvijas fotogrāfu, kuri ir man interesanti. Un, kad es to saku, tas arī nenozīmē, ka es vēlētos tos kopēt.

Daudzi fotogrāfi, kurus vēroju ar interesi, kuru darbiem sekoju līdzi, dara lietas, ko nekad nedarīšu, dodas uz vietām, kur nekad neiešu - tas viss viņus padara man interesantus, bet man nerodas doma par kaut kādu kopēšanu. Tā ir cita veida ietekme. Tas ļauj veidot savu pasaules un fotogrāfijas redzējumu.

Kaut kas līdzīgs notiek ar mani un cilvēkiem kā tādiem. Mans darbs vienmēr ir bijis saistīts ar cilvēkiem – ne tikai fotografēšana, bet arī darbi, ar kuriem es pelnu iztiku ikdienā. Un mans skatījums uz cilvēkiem bieži vien ir vairāk fotogrāfa skatījums – es atceros sejas, kuras fotografēju vai vēlētos fotografēt, nevis vārdus vai biogrāfijas.

Runājot par stiliem, - es neredzu jēgu kaut kādā veidā ierobežot sevi – mēģinu to, kas man šķiet interesants. Strādāju gan ar krāsainajām, gan melnbaltajām fotogrāfijām. Manuprāt, tas, ka mani pirmie bērnības iespaidi par fotogrāfiju galvenokārt bija melnbaltās fotogrāfijas, neietekmēja to, kā es šodien izvēlos krāsu risinājumu savās fotogrāfijās.

- Kādu padomu jūs dotu fotogrāfam iesācējam? Ko mācīties, no kā, kāds inventārs jāiegūst vispirms, kādas prasmes vispirms jāapgūst?

Valija Platace:

– Man šķiet, un to es jau esmu teikusi, ka fotogrāfam galvenais ir vērošana, redzētā, piedzīvotā, lasītā bagāžas veidošana. Rodas dīvaina sajūta, ja cilvēki, kuriem fotogrāfija kā žanrs vispār nav pazīstama un kuri tikko sāk fotografēt, sevi sauc par fotogrāfiem.

Nav nepieciešams mācīties no kāda konkrēta fotogrāfa – nav jāatrod sev elks, daudz svarīgāk ir gūt pēc iespējas plašāku izpratni par dažādām iespējām fotogrāfijas jomā.

Un iespēju ir patiešām daudz: var mācīties patstāvīgi, var atrast kādu, kura stils patīk un lūgt paskatīties, kā šis cilvēks strādā, kā arī ir dažādas skolas vai pulciņi. Es, piemēram, pabeidzu mākslas skolu - Saules skolu, - tās vakara nodaļu, - tieši tāpēc, lai pilnveidotos fotogrāfijā, un es tobrīd jau biju pārkāpusi četrdesmit gadu slieksni.

Manuprāt, fotografēšana ir māka, prasme redzēt dziļāk. Šī prasme arī rada atšķirību starp fotografēšanu un laba mirkļa piefiksēšanu. Manuprāt, ir bezjēdzīgi cilvēkiem sniegt padomus, kamēr viņi nav simtprocentīgi pārliecināti, ka vēlas fotografēt, lai redzētu dziļāk, nevis tikai fiksētu to, kas visiem ir redzams uzreiz.

– Jūsu teiktajā ir motīvs cilvēkiem, kuri fotografē – motīvs radīt mākslu. Un mēs runājām tieši par šo motīvu - par mākslu, nepieskaroties tēmai par tirgu, ienākumiem, fotogrāfiju kā iztikas veidu. Jūs runājat, pirmkārt, par to, kā cilvēks var sasniegt pilnību mākslā kā tādā. Kā jūs skatāties uz fotogrāfijas komerciālo pusi? Vai jūsu personīgo attieksmi pret fotogrāfiju var apvienot ar naudas pelnīšanu?

Valija Platace:
- Es neesmu komerciāls fotogrāfs tādā nozīmē, kādā “komerciālā fotogrāfija” tiek saprasta visbiežāk – proti, “jebkura kaprīze par jūsu naudu”. Es nevaru un nevēlos to vai citu kadru fotografēt tā, kā man saka, es varu to nofotografēt tikai tā, kā vislabāk šķiet man. Protams, es esmu strādājusi par honorāru, bet par patiesi veiksmīgiem varu saukt vien tos gadījumus, kad cilvēki izprata manu redzējumu un spēja uzticēties tam.

Tas gan nenozīmē, ka es uzskatu komerciālo fotografēšanu par fotogrāfa necienīgu darbību. Ja jau ir atbilstošas prasmes, tad kāpēc gan nepalīdzēt iegūt cilvēkiem to, ko viņi vēlas?

Mākslas un komerciālā fotogrāfija: tās ir dažādas attieksmes, dažādas lietas, dažādi mērķi. Un es skaidri apzinos, ka man nepiemīt “komerciālā domāšana”. Es sāku fotografēt, lai darītu to, ko vēlos tieši es, un arī tagad turpinu to darīt. Šajā dzīves posmā es cenšos izvēlēties sadarbību vien ar tiem cilvēkiem, kas spēj pieņemt manu redzējumu. Es vienmēr gribu “redzēt dziļāk”, atrast un parādīt to, ko citādi nevar redzēt - un tas ir diezgan liels darbs un, lai iegūtu tādu kadru, ir nepieciešams ilgs laiks.

Šādi cilvēki paši mani atrod. Es sevi nereklamēju, pat nekur nerakstu, ka varu veikt fotosesiju pēc pasūtījuma, par naudu, bet ik pa laikam uzrodas cilvēki, kuriem patīk tas, ko viņi redz manā Facebook lapā, un viņi sazinās ar mani, lai vienotos par fotosesiju.

Tas attiecas arī uz jautājumu, ko darīt ar savām fotogrāfijām, - es, kā jau teicu, sevi nereklamēju, bet tajā pašā laikā uzskatu, ka ikvienam fotogrāfam ir nepieciešams meklēt risinājumus, kā rādīt savas fotogrāfijas - cilvēkiem tās ir jāredz. Manuprāt, Facebook un citi sociālie tīkli ir labs risinājums. Savu darbu publiskošanai ir arī tā priekšrocība, ka, izvietojot savus darbus publiski, arī pašam ir iespēja laiku pa laikam paskatīties uz to visu it kā no malas un ieraudzīt, kā tu audz, mainies, kurp tu virzies kā mākslinieks.

Nu, un izstādes, protams, arī ir veids, kā parādīt savus darbus. Un es neatsaku, ja man piedāvā atsevišķu izstādi vai dalību kopējā izstādē.

Komerciālajai fotogrāfijai ir vēl viena svarīga sastāvdaļa – lai to darītu tā, kā vēlos es, bieži vien ir nepieciešams daudz papildus lietu, ne tikai laiks un kamera. Vēlamajam mākslinieciskajam rezultātam, to apstiprinās jebkurš profesionālis, ir nepieciešamas arī pietiekami daudzveidīgas tehniskās iespējas, un tas ne vienmēr ir pa spēkam vienam cilvēkam. Līdz ar to, lai es piekristu iesaistīties kādā komerciālā projektā, ir nepieciešamas trīs būtiskas lietas: cilvēks, kurš gatavs uzticēties manam redzējumam, laiks un budžets.

Gļebs BEĻAJEVS

Paraksti zem attēliem:

Manam portretam -  Ulrikas Graudiņas foto

Fotogrāfijas no sērijas "Mīlestība pasaules ceļos"

Fotogrāfijas no sērijas "Viņš: Vīrietis"

Fotogrāfija no sērijas "Rudie"