Trīs jautājumi Saeimas deputātam

— Viļuma kungs! No gada uz gadu samazinās skolas vecuma bērnu skaits. Bērnu trūkumu izjūt praktiski visas bijušā Krāslavas rajona skolas, sevišķi smaga situācija paveras laukos. Kāds ir Jūsu redzējums par mazo lauku skolu tālāko likteni valstī? Tās ir obligāti jā-saglabā, jāslēdz, jāreformē?

— Jau vēsturiski mazās lauku skolas ir bijušas pagasta iedzīvotāju kultūras un izglītības centrs. Mūsdienu situācijā, kad lauki paliek aizvien tukšāki, valstij un pašvaldībām būtu jārada apstākļi attīstīt mazās skolas kā iestādi, kas reaģē uz vietējās sabiedrības vajadzībām, piedāvājot kvalitatīvu izglītību, socia-lizēšanās iespējas, atbalstu ģimenēm, darba vietas utt. Veiktie pētījumi un aprēķini Lielbritānijā liecina, ka mazās skolas nav dārgas, ja ņem vērā līdzekļus, ko sabiedrība ietaupa, apvienojot pakalpojumus vai preventīvi novēršot problēmu rašanos. Nepieciešams mainīt principu “nauda seko skolēnam”, jo tas mazajām skolām ir iznīcinošs.

— Televīzijā un citos medijos bieži pausts viedoklis, ka Latvijai jātiek vaļā no bērnunamiem. Ko jūs par to domājat? Vai tas ir prātīgs ceļš šajā smagajā ekonomiskajā situācijā?

— Svarīgākais ir domāt par apstākļu uzlabošanu bez vecākiem palikušajiem bērniem, nevis par bērnunamu likvidēšanu. Viennozīmīgi ir skaidrs, ka jāpilnveido audžuģimeņu sistēma valstī, jo katra bērna sapnis ir dzīvot ģimenē, justies vajadzīgam un mīlētam. Lie- lākais darbs, kas šobrīd veicams, ir sabiedrības izglītošana jautājumos, kas skar audžuģimeņu kustības veicināšanu Latvijā, kā arī atbildīgo institūciju darbs pie ideju un projektu sagatavošanas problēmas kontekstā Eiropas Savienības fondiem nākamajā plānošanas periodā, kas ļautu palielināt au- džuģimeņu ciematu un līdzīgu jaunu struktūru izveidi un attīstību Latvijā. Nedrīkstam aizmirst arī par centra “Mūsmājas” darbību Krāslavā — tas maksimāli efektīvi jāizmanto sabiedrības labā.

— Sabiedrisko transportu lielākoties izmanto nabadzīgākā iedzīvotāju daļa, taču biļešu cenas ir nesamērīgi augstas attiecībā pret viņu ienākumiem. Ja valsts dotē pasažieru pārvadājumus, tad kāpēc nerada mehānismu, kas pārvadātājam liktu taupīgi saimniekot un vietējā maršrutā piecus pasažierus pārvadāt mikroautobusā nevis lielā autobusā ar desmitiem sēdvietu?

— “Rīgas iedzīvotājiem salīdzinot ar viņu ienākumiem ir viens no dārgākajiem sabiedriskajiem transportiem pasaulē”, ar tādu secinājumu kādā pētījumā nāca klajā tā autors. Ja Rīgā dzīve tik grūta, tad laipni lūgti uz laukiem. Skaidrs ir viens, nabadzīgākā iedzīvotāju daļa, kas sastāda lielāko lauku iedzīvotāju procentu, jebkurā gadījumā izmantos šo pakalpojumu, citas pārvietošanās iespējas daudziem vienkārši nav. Diemžēl ”ierastā” valsts dotācija daudziem pasažieru pārvadātajiem ļauj neiespringt par nesaimnieciskumu maršrutos, transporta lieluma izvēlē, pakalpojuma kvalitātes nodrošināšanā. Iespējams būtu vairāk jādod iespēja pašvaldībām organizēt iedzīvotājiem iespēju tikt līdz pakalpojumam un atpakaļ (novada centrs, ārsts, kultūras iestāde utt.). Reizē arī jāpilnveido valsts līdzekļu efektī- va izmantošana, kā arī jānodrošina sabiedriskā transporta kustības koordinēšana, piemēram, autobusu kustība jāpielāgo vilcienu pienākšanas laikiem. Nereti pats izmantoju sabiedrisko transportu un zinu, ka nokļūt no Rīgas līdz dzimtajiem Ezerniekiem nav nemaz tik viegli.

— Paldies par atbildēm!

Juris ROGA