Krāslava - iespēju pilsēta

Āris un Normunds kļuva par Krāslavas izsludinātā konkursa “Jauniešu biznesa ideju konkurss komercdarbības uzsākšanai Krāslavas novadā” laureātiem. Strādājot RVT Krāslavas filiālē, puiši iemācījās strādāt ar lāzera darba galdu, bet pēc tam radās doma, ka šai tehnikai ir perspektīva. Tā arī rādās ideja jaunajam biznesa plānam. Sarunā ar brāļiem uzdevu jautājumus, kas, manuprāt, var palīdzēt krāslaviešiem tuvāk iepazīt mūsu jaunās zvaigznītes.

— Puiši, pastāstiet mūsu lasītajiem, ar ko jūs nodarbojaties!

— Mums ir savs bizness, kas attīstās, strādājam par galdniekiem Rīgas Valsts tehnikuma Krāslavas filiālē. Mūsu biznesa darbība — dāvanu un suvenīru izgatavošana ar lāzera palīdzību no koka, stikla, metāla un akmens. Vārdu sakot, veidojam gravējumus uz jebkura materiāla. Ar lāzera, kas ir uz mūsu darbgalda, palīdzību, mēs veidojam kompaktas dāvanas un suvenīrus, ko manuāli tik labi izveidot nav iespējams. Jāpiebilst, ka pats darba process aizņem tikai dažas minūtes. Attiecīgi apstrādājot, uz koka izstrādājuma varam arī izveidot jebkuru fotogrāfiju. Ir pieprasījums, īpaši svinībām - kāzām, jubilejām… Pasūtītāji masveidīgi lūdz gravēt kausus, pudeles. Viens no mūsu darbiem, bet tieši — divas glāzes un pudele — tika aizvestas uz Franciju, kas mums bija ļoti patīkami. Ļoti liels pieprasījums ir pēc koka, kaut gan mēs bijām domājuši, ka vairāk pieprasītas būs dāvanas un suvenīri no stikla.

— Kāpēc nebraucāt uz ārzemēm? Nav taču noslēpums — mūsu pilsētas jaunieši, līdzko saņem izglītību, dodas darba meklējumos uz ārzemēm. Uzskatāt sevi par patriotiem vai arī tam bija kādi citi iemesli?

— Uzskatām, ka aizbrauc tie, kam ārzemēs jau ir kādi radinieki vai paziņas, kas grūtā brīdī var palīdzēt iekārtot darbā, vai arī tie, kas Latvijā sev neatrod vietu. Mums pat nebija tādu domu — braukt prom no Latvijas —, mēs vienmēr esam šeit atraduši iespējas, kā nopelnīt. Arī ģimene šeit. Vecmāmiņa ar vectētiņu dzīvo laukos, viņiem arī jāpalīdz.

— Kā veicās mācībās? Kuram tas izdevās labāk?

— Pilnīga vienlīdzība. Visi panākumi bija vienā līmenī.

— Nu bet skolotāji? Vai bija iespēja izmantot izdevību, ka esat dvīņi?

— (smejas) Skolotāji atšķirt mūs nevarēja, bet līdzko mēs ieplānojām kādu nedarbu, tā viņi kaut kādā veidā mūs izskaitļoja. Bet tā kā zināšanas un panākumi mums bija līdzīgi, tad arī nebija vajadzības mānīties.

— Daudzi ir domājuši par sava biznesa atklāšanu, bet ne visi to spēja īstenot. Vai jums bija viegli kļūt par uzņēmējiem?

— Nē, viegli nebija. Mums viss iesākās šādi… Kāds no mūsu paziņām vēlējās uzsākt savu darbību, un sākumā viņam palīdzēja novada dome, materiāli atbalstot. Viņš ar mums dalījās pieredzē, un tieši tajā brīdī mēs uzdūrāmies informācijai par konkursu, ko izsludināja mūsu dome par labāko jauniešu biznesa ideju. Mums radās iespēja uzrakstīt biznesa plānu, ka arī veiksmīgi to aizstāvēt un saņemt materiālo atbalstu mūsu idejas īstenošanas sākumam. Bet līdz pašam pēdējam brīdim, arī vēl pēc tā, kad biznesa plāns bija noformēts, mēs sevi mocījām ar jautājumu — bet vai tiešām mums tas viss ir vajadzīgs?

— Kāda bija motivācija? Uz ko cerējāt?”

— Uz “ja nu tomēr”. Esam veiksminieki. Veiksme pastāvīgi ir mums līdzās. Arī pats projekts šķita gana labs, tāpēc cerējām uz uzvaru.

— Kādas grūtības bija attīstības sākuma periodā?

— Nepietiekama pieredze. Bija grūtības, sastādot dažādus dokumentus, atskaites utt. Esam pieraduši strādāt ar rokām — esam taču galdnieki. Bet šeit — kādam kaut ko esi parādā, kaut kur jāatskaitās, kādam jāpiezvana. Bet svarīga ir pati ideja: kad tā ir, tad kļūst daudz vieglāk. Protams, ja vienkārši sēdēt un tikai uzdot jautājumu “Bet ko lai tādu izdara?”, tad pats par sevi nekas nenotiks. Ideja — tā ir problēma. Ja projekta sākumā mēs skaidri zinājām savus mērķus un uzdevumus, tad nākamais jautājums bija — attīstība. Vēlamies pateikties pilsētas domei, kas pastāvīgi atbalstīja mūs visos jautājumos, ar kuriem mums nācās saskarties mērķa īstenošanā.

— No kā nevajag nobīties pašā sākumā, pirms uzsāc uzņēmējdarbību?

— No zaudējuma. Mums arī joprojām vēl nav viss zināms… It kā jau viss ir, bet kas notiks pēc pārejas uz Eiropas valūtu — tas paliek noslēpums. Nav jābaidās, ka neizdosies un zaudēsi. Ja ir kaut vismazākā vēlēšanās pieķerties, tad ir jāmēģina. Viss mūsu darbagalds ir ieprogrammēts, tāpēc tā apkalpošana pieprasa rūpīgu apmācību. Es esmu apguvis darbagalda tehniskās pozīcijas, zinu, kā to var izjaukt un savākt, bet, lūk, Normunds mācījās speciālos kursos un tagad var patstāvīgi veikt darbus uz šī darbgalda, sastādīt programmas, un viņa jomā es nelienu (smejas).

— Kas jūsu dzīvē ir galvenais skolotājs?

— Prakse, mēs uzskatām, ka tas ir vislabākais skolotājs, un visās lietās. Vienmēr ir labāk mācīties uz savām kļūdām, kaut gan citi domā pretēji. Savas kļūdas tu labi atceries un saproti, kāpēc kļūdījies. Bija daudz pasniedzēju un apkārtējo cilvēku, kuri mums palīdzēja attīstīties. Vecāki, radi, draugi… Bet prakse paliek prakse.

— Visriskantākais solis jūsu biznesā...

— Ai, to nevar aizmirst. Kad saņēmām aprīkojumam paredzēto naudu, tā bija jānogādā uz ārzemēm piegādātājam. Bija bailes, jo neizdošanās gadījumā naudu vajadzētu atdot no savas kabatas. Paldies Dievam, viss izdevās.

— Kas jums ir pilnvērtīga atpūta? Vai pietiek laika arī tai?

— Ar brīvo laiku mums ir problēmas. Tā katastrofāli pietrūkst. Bet kad izbrīvējam laiku, tad dodamies makšķerēt. Neesam profesionāļi, varam iztikt arī, kad neķeras. Mums svarīgāk ir pāris stundiņas pasēdēt klusumā, dabā, padomāt, atpūsties no pastāvīgas mobilā telefona zvanīšanas.

— Kur var ieekonomēt, bet kur to darīt nevajadzētu?

— Uz vārda, mūsu gadījumā uz uzvārda. Labāk pastrādāt nelielā zaudējumā, bez samaksas, bet kvalitatīvi, lai pasūtītājs būtu apmierināts, nekā nopelnīt, bet pēc tam neviens neveic pasūtījumus.

— Savs bizness izdevīgāks, nekā strādāt pie kāda?

— Pašlaik atrodamies attīstības stadijā, mums ir vēl viena oficiāla darba vieta. Izrādās, ka mūsu situācijā izdevīgāk ir apvienot.
— Kā tika veidota jūsu reklāma?

— Reklāmu paši sev neveidojām, pilsēta nav liela, informācija operatīvi nokļūst masās. Viens pateica, suvenīrs patika, pastāstīja to draugiem un tā tālāk. Mums ir sava mājaslapa internetā, kur var iepazīties ar mūsu piedāvājumiem, bet tā arī ir jāuzlabo.

— Vai sasniegumi ir atkarīgi no veiksmes?

— Nepārprotami. Bet procentuāli — 80% ir zināšanas, pieredze, bet pārējais ir veiksme.

— Ņemot vērā savu, kaut arī vēl nelielo, bet tomēr pieredzi, kādus padomus jūs varat sniegt tiem, kuri plāno uzsākt uzņēmējdarbību?

— Vienmēr ir jāizmēģina savi spēki tajā, ko piedāvā apkārtējā pasaule. Mūsu situācijā Normunds atrada informāciju par konkursu, paradīja to man. Es piezvanīju un visu uzzināju. Bet ja jau piezvanīju, kāpēc tad neaiziet uz konsultāciju? Pir- mie jautājumi bija saistīti ar apstākļiem, perspektīvu, bet tālāk viss risinājās savā gaitā. Un, paldies Dievam, viss notika tā, kā tam bija jānotiek.

— Jūsu veiksmes definīcija?

— Sarežģīti teikt. Mēs esam divi, un tieši tas dubulto mūsu iespējas. Jo, kā saka — viena galva labi, bet divas vel labāk.
Sarunas beigās puiši parādīja sava darbgalda strādāšanas principu, dažu minūšu laikā izveidojot piekariņu ar manu vārdu. No brāļiem šķiroties, vēlreiz pārliecinājos — šiem jaunajiem cilvēkiem mūsu pilsētas liktenis nav vienaldzīgs, un no visas sirds vēlos viņiem novēlēt veiksmi viņu izvēlētajā darbības jomā. Lai liktenis pasargā no vilšanās, bet dāvā patīkamus brīžus, jaunas pazīšanās un veiksmi!

Aleksejs PIŅAJEVS