Valdzinošais Krāslavas tēls

Ar Vitautu Mihalovski, tautas fotostudijas “Ogre” vadītāju, laimīgs gadījums mani saveda kopā astoņdesmito gadu beigās. Aizrautīgo mākslinieku ar fotoaparātu rokās ieinteresēja zilo ezeru novads, bet man diezgan viegli izdevās viņu pārliecināt, ka par Krāslavu brīnišķīgāku nostūrīti viņš neatradīs visā Latgalē. Fotogrāfu pirmais pārgājiens pa Daugavas kreiso krastu kliedēja visas šaubas par dabas skaistumu, bet (man par lielu izbrīnu) pašam vadītājam radās radoša interese par …mūsu cilvēkiem — pārcēlājiem, galdniekiem, gurķu audzētājiem... Ogres fotoplenēra norisi Krāslavā atbalstīja Rita Barča — lai gaiša viņas piemiņa! — un tad tik sakās! Fotoakcijas, ekspozīcijas pilsētas laukumā un kultūras nama telpās… Tā tas turpinājās vairāku gadu garumā. Atbraukušo fotogrāfijas fanu grupas reizēm sasniedza divus desmitus cilvēku, bet tos izvietot man bez grūtībām izdevās kādā no pilsētas skolām, pie tam par simbolisku samaksu. Vēlāk, strādājot republikas presē, man žurnālistu brālībā vairākkārt nācās satikt Mihalovska skolēnus. Tas ir laimīgs likteņa pagrieziens, kad aizraušanās pārvēršas par profesiju un visas dzīves nodarbošanos. Vēl viens nepārprotamas patiesības apstiprinājums: labestības pasaule balstās uz apsēstiem ļaudīm, pie kuriem pieskaitu arī savu seno draugu.

…Laika pulkstenis skaitīja dienas, mēnešus, gadus ne tikai paātrinātā, bet arī saspringtā laikā. Pienāca pārkārtošanās (perestroika), atnesdama līdzi postu un nabadzību, kad ogrēniešu braucieni uz Latgali pārtrūka zināmu materiālu grūtību dēļ. Tad — Atmoda, un bija pilnīgi likumsakarīgi, ka mēs nokļuvām barikāžu vienā pusē. Pēdējo reizi zvans no Ogres bija deviņdesmito gadu vidū, kad drau-gi aicināja fantastiskā braucienā uz ainavisko Čehiju. Mēs taču visi izaugām, pētot žurnālus “Revue fotografie”, kas tika izdoti Prāgā. Bija liela velēšanās atkal būt jaukā kompānijā, apmeklēt slaveno čehu fotomuzeju un daudzās izstādes. Kauns atzīties, bet tad pie dvēseles nebija neviena lieka vērdiņa. Tad mūsu ceļi šķīrās, bet palika patīkamas atmiņas un neaizmirstamie iespaidi no draudzīgās laika pavadīšanas un kopīgā darba. Krāslavas fotogrāfi veda savas izstādes uz Ogri, tā ka process bija divpusējs. Vienmēr patiesi priecājos par tuvu cilvēku veiksmi. Lūk, arī Vitauts maksimāli izmantoja jauno laiku iespējas. Sporta skolotājs, iestājoties Zemessardzē, izveidoja brīnišķīgu militāru karjeru. Dienests bruņotajos spēkos, stažēšanās ASV un mācības amerikāņu stratēģiskās plānošanas skolā Vācijas teritorijā, bet vēlāk militārās kvalifikācijas pilnveidošana Dānijā. Tur viņš bija militārais atašejs, Latviju pārstāvot Norvēģijā, Šveicē, Islandē. Pēc pieciem gadiem — norīkojums uz Angliju, kur atašejs arī pabeidza savu karjeru kā pulkvežleitnants. Atgriežoties Ogrē, militārais pensionārs pilnībā pievērsās fotomākslai, un pašreizējo etapu dzīvē Vitauts tagad dēvē par “otro radošo elpu”. Pats par sevi ir saprotams, ka Mihalovskis uzskatīja par savu pienākumu atjaunot fotoklubu “Ogre”, kas apvieno sevī vairāk nekā trīs desmitus viena no mūsdienīgākās mākslas veidiem atbalstītājus. Aiz muguras palikušas apmēram desmit personālizstādes — gan dzimtenē, gan ārzemēs, bet vēl dalība konkursos, plenēros, semināros… Atskatoties uz nodzīvotajiem gadiem, par sirdij vistuvāko māksliniecisko sēriju viņš uzskata darbus, veidotus Krāslavā — maksimālas iedvesmas laikā. Un atgriešanās pazīstamajā pilsētā Daugavas ielokā — likumsakarīgs process, kam iesākums bija mūsu tikšanās 2009.gada jūnijā. Tad viņš atveda kādu daļu no visiem Krāslavas fotokolekcijas darbiem ar jautājumu: “Vai ir vērts rādīt šo izstādi tagad, kad ir pagājuši divdesmit gadi?” Tad manī arī radās nebijušas sajūtas — gan radošs šoks, gan apskaidrība. Pirmkārt, mans draugs joprojām ir uzticīgs melnbaltajai fotogrāfijai pat tagad, kad straujā jauno tehnoloģiju attīstība ir sniegusi iespēju veidot krāsainās fotogrāfijas pat sadzīves līmenī. Mākslinieciskā nodarbošanās ar melnbalto klasiku — sarežģītākais darbs, tajā skaitā arī ķīmiskajā laboratorijā, par ko jaunajai savairojušos fotogrāfu paaudzei nav ne mazākās jausmas. Otrkārt, mūsu gadījumā melnbaltie toņi mīļi atgādina par Krāslavas pelēcību pirms ceturtdaļgadsimta, uz kā fona pašlaik tik spilgti ir redzama pilsētas ilgi gaidītā atdzimšana. Par to es runāju unikālās fotoizstādes atklāšanā kultūras nama telpās, kurp ir atgriezies neaizmirstamais Ogres rokraksts — pēc tik ilga laika. Līdz sirds dziļumiem tuvi sižeti: pilsētas ieliņas, Daugavas krasti, Krāslavas pagalmiņi, pazīstami cilvēki — vecais pirtnieks, pārcēlājs, vienkāršu cilvēku precīzie portreti, kas līdzinās manas bērnības atmiņu dekorācijai. Kāda vairs nav, bet citi vēl… Laikā, kad Krāslavu masveidīgi atstāj cilvēki, sirds sažņaudzas nostaļģijā, atceroties to trokšņaino periodu, kad šeit trakoja dzīve. Pirmais iespaids, kas rodas, aplūkojot milzīgo fotoekspozīciju, ir sāpes. Un jautājums: vai tiešām pilsēta, kas ir zaudējusi cilvēku lielāko daļu, ir pakļauta izmiršanai? Es atceros, kā manas mājas kāpņu telpā draiskojās vesels ducis skolēnu, tagad — neviena. Kurp mēs ejam, kā dēļ dzīvojam?! Lūk, tāds stāsts…

Mihalovska fotogrāfijas kā labs konjaks līdz ar gadiem iegūst jaunu šarmu un vērtību. Patiesāku Krāslavas deviņdesmito gadu ainu iedomāties nav iespējams. Plaši pazīstamā fotomeistara radošais rokraksts ir īpašs ar to, ka portretos otrais plāns kā biotops sniedz ļoti svarīgu jēgu. Mazliet atklāšu noslēpumu: kad tika veidoti šedevri, es ne pavisam sapratu Ogres meistara radošo kredo. Vai varēju es tad iedomāties, ka caur kameras objektīvu … viņš lūkojās nākotnē? Laiks šajā gadījumā ir labākais soģis. Pagājuši gadu desmiti, un, lūk, tagad, pēc melnbalto gleznu aplūkošanas es nespēju valdīt patiesu sajūsmu. Brīnišķīgi ir ne tikai portreti, kas pārvērtās par tēliem. Ar lakonismu, humoru un mīlestību pret cilvēku uzpērk ielu scēnu sižetiņi, kas ir meistarīgi uztverti ar mākslinieka vērojošo skatu. Tā tas bija, un tā visa vairs nav. Tā pagātnes dzīve ir apstājusies Vitauta Mihalovska fotogrāfijās, kam ir lemts dzīvot mūžīgi! Tajā skaitā arī mūsu muzeju fondos. Dvēseliskais dāsnums — īsta mākslinieka rakstura īpašība. Viņš nebūtu bijis Mihalovskis, ja mūsu pilsētai nebūtu dāvinājis fotoekspozīcijas, par ko pašlaik ir runa, digitālo versiju. Tāpēc es arī Vitautu nosaucu par īstenu krāslavieti.

Novadnieki, jūs esat laipni aicināti ielūkoties Krāslavā pirms divdesmit pieciem gadiem! Jūs sagaida brīnumainas tikšanās! Tas bija tik nesen, tas bija tik sen… Skats pagātnē liek aizdomāties.

Aleksejs GONČAROVS