Dagdas iedzīvotāji Meteņdienu parasti svin Priežu kalnā jeb Lubānas pilskalnā, kur Meteņu dienā valda milzu jautrība, jo tieši šī vieta ir kā radīta lielām izpriecām: bērni brauc no kalna ragaviņās vai šļūc lejup uz dažādiem palīglīdzekļiem, pat uz muguras, saliecot to kūkumā, savas aktivitātes piedāvā amatierkolektīvi, ir liels ugunskurs, pie kura pasildīties, tiek vārīta tēja, visi cienāti ar pan- kūkām…
Šoreiz lielie prieki bija mazāki. Un ne tāpēc, ka kāda amatpersona aizmirsa parūpēties par malkas atvešanu drošam ugunskuram (to pēdējā brīdī sarūpēja paši pasākuma organizatori, atvedot ar savu personīgo transportu no personīgajiem krājumiem), bet gan tāpēc, ka sniega nebija ne tikai Priežu kalnā un Meteņus nācās svinēt uz asfaltētā laukuma iepretī tautas namam. Loģiski arī svinētāju bija krietni mazāk nekā citus gadus, tomēr vienubrīd interesentu pulks tuvojās simtam.
Visus, kuri bija atnākuši pie novada tautas nama, lai atvadītos no ziemas, sveica Dagdas novada Folkloras centra un folkloras kopas “Olūteņi” vadītāja Inta Viļuma: “Kaut arī ziema šogad nav izteikta, tai ir pienācis laiks dot ceļu pavasarim. Īstenībā jau stāvam uz pavasara sliekšņa, vēl viens mazs, mazs solītis un rīt mūs modinās cīruļu treļļi, bet mežmalā uzziedēs pirmās zilās vizbulītes. Bet, pirms spert šo mazo solīti, mums ir kārtīgi jāpavada ziema un jāsāk gaidīt pavasari. Kā prasa senā tradīcija, no ziemas ir jāatvadās, lai gads būtu veiksmīgs. Ir jādodas ciemos, jo tālāks ceļš, jo labība augs garāka un raženāka. Sekojot senajai tradīcijai arī pie mums šodien sabraukuši tāli ciemiņi — šoreiz no Krāslavas novada.”
Ar muzicēšanu, dziesmām, rotaļās iešanu un mīklu uzdošanu pirmie sāka Izvaltas folkloras kopas “Izvoltīši” kolektīvs, kuru vada Anda Leikuma. Klātesošo atsaucība bija pietiekoša, lai viss izdotos. “Izvoltīšus” nomainīja Ūdrīšu folkloras kopa “Rudzutaka”, kuru vada Antoņina Tuče un šim kolektīvam jau nācās likt lietā nelielas viltībiņas, lai bērnus un pieaugušos iesaistītu savās aktivitātēs. Visam par iemeslu nemīlīgie laika apstākļi — vairākums turējās tuvāk lielajai metāla mucai, kurā dega malka un no kuras dvesa vismaz neliels, tomēr siltums. Taču tālab jau folkloristi ir folkloristi, lai mācētu cilvēkus aizraut ar saviem priekšnesumiem.
“Nāciet tuvāk, goda vārds neko neliksim darīt! Nu pilnīgi neko. Tikai sanāciet tuvāk!” Aptuveni šādiem vārdiem Antoņina vērsās pie tiem, kuri izturēja un neaizmuka pēc izvaltiešu uzstāšanās. Aktīvi mudināti, ļaudis sanāca tuvāk.
“Es solīju, bet ziniet kā mūsdienās ir ar tiem solījumiem… Lūdzu, tikai izveidojiet apli, neko citu jums nevajadzēs darīt!” pie tautas nama atkal skanēja solījumi. Un tauta atkal noticēja! Šāda negaidīta odziņa no folkloras kopas “Rudzutaka” palīdzēja uzturēt jautrību līdz pat brīdim, kad pienāca tējas un pankūku laiks. Cienasts šoreiz bija iepriekš sagatavots, lai arī nebija tika karsts, kā tikko no uguns noņemts, klātesošo mutēs izkusa vienā mirklī.
Juris ROGA