Pirmais Pasaules karš krāslaviešu acīm

1917. g. oktobrī Krievijā pie varas nāca boļševiki. Vispārējais noskaņojums cilvēkiem bija nomākts, jo visi cieta pārtikas trūkumu, pieauga cenas, nauda zaudēja vērtību, daudzi cieta badu.

1918. g. 18. februārī vācu karaspēks ieņēma Daugavpili. Jau 20. februārī, agri no rīta, Krāslavā ieradās vācu karavīru vienība, pulksten vienos dienā virs Krāslavas pārlidoja vācu aeroplāns, kā liecinieks tam, ka tagad te saimnieko vācieši. Vakarā ieradās komandants ar karavīru vienību, visur bija izvietotas patruļas. Krāslava tika okupēta.

Vācieši sāka izvest visu Krievijas armijas palikušo īpašumu. Divu nedēļu laikā izveda pontontilta konstrukcijas. Vācieši ieviesa stingru kārtību un nežēlīgi cīnījās ar noziedzību, bija izpildīti vairāki nāves sodi par laupīšanu un slepkavību. Pārtikas apgāde bija nepietiekama. Lai mazinātu ekonomisko krīzi, vācieši pieprasīja, lai visi bēgļi atgrieztos savās vietās.

1918. gada 3. martā Padomju Krievija Brestļitovskā parakstīja miera līgumu starp Vāciju, Austroungāriju, Bulgāriju un Turciju (Četru valstu savienību). Līgums formāli izbeidza Krievijas dalību Pirmajā pasaules karā. Līguma rezultātā Padomju Krievijas valdība atteicās no tiesībām uz tagadējo Baltkrievijas (daļēji), Igaunijas, Latvijas (bez Latgales), Lietuvas, Polijas, Somijas un Ukrainas teritoriju.

Brestļitovskas miera līguma rezultātā Latvijas teritorija, kuru vieno viena tauta un kultūra, politiskie un ekonomiskie mērķi, tika sadalīta starp divām valstīm — Vāciju un Padomju Krieviju.

1918. gada 11. novembrī Francijā, dzelzceļa vagonā Kompjenas mežā, tika parakstīts pamiers starp Vāciju un Antanti. Pirmais pasaules karš bija beidzies. Plkst. 11.00 stājās spēkā uguns pārtraukšana, un pretojošās armijas sāka atkāpties no savām pozīcijām. Kara stāvoklis starp abām pu- sēm turpinājās vēl nākamos septiņus mēnešus, līdz to beidzot pārtrauca 1919. gada 28. jūnijā Versaļas līgums starp Antanti un Vāciju.

1918. gada 18. novembrī Latvija pasludināja savu neatkarību, bet jaunai valstij vēl vajadzēja aizstāvēt savu neatkarību, turpinājās brīvības cīņas.

Vācu okupācija Krāslavā ilga līdz 1918. gada 9. decembrim, kad Krāslavu atstāja vācu militārās vienības. 1918. gada 11. de- cembrī Krāslavā ierādās Sarkanās armijas vienība. Boļševiki Nikolaja ielā atvēra kara revolucionāro komiteju.
1919. gada 21. martā pie Krāslavas katoļu baznīcas notika sadursme starp baznīcas draudzes locekļiem un vietējo izpildkomiteju, kurai bija traģiskas sekas. Izpildkomiteja visām kon- fesijām pieprasīja nodot visas draudzes locekļu uzskaites grāmatas. Draudzes pārstāvji sapulcējas pie baznīcas, lai to ne- pieļautu. No Daugavpils bija izsaukta soda vienība. Pieci cilvēki bija arestēti, aizvesti uz Daugavpili un 1919. g. 27. martā nošauti. Ir zināmi trīs uzvārdi: Balulis, Požarska, Orubs.

1919. gada augustā sākās Sarkanās armijas sadursmes ar pretinieka armijas korpusiem. Īpaši sīva cīņa notika 19. septembrī, pulksten trijos dienā sākās bieža ložmetēju apšaude, pulksten vienpadsmitos vakarā sadursme bija sevišķi asa: abas puses pielietoja smago artilēriju, ložmetējus un šautenes. Šāviņi eksplodēja Krāslavas ielās un pilsētnieki bija spiesti slēpties dažādās vietās. Tajā naktī tika uzspridzināts koka tilts pāri Daugavai. Karojošo pušu sadursmes atkārtojās bieži, līdz 1920. g. 7. janvārī Polijas leģiona un Latvijas Armijas vienības iegāja Krāslavā.

1920. gada pavasarī poļu karavīri mēģināja tiltu salabot, bet neveiksmīgi, jo pavasara palu laikā tilts tika nonests zemāk pa straumi.

1920. gada martā Krāslavā plosījās izsitumu tīfa epidēmija: septiņās poļu lazaretēs atradās vairāk nekā 400 pacientu, nāves gadījumi arī bija bieži.

1920. g. 20. aprīlī poļu leģionāri atstāja Krāslavu.

1920. gada 11. augustā tika parakstīts miera līgums starp Latviju un Padomju Krieviju. Šī vienošanās ne tikai paredzēja karadarbības izbeigšanu abu valstu starpā, bet arī kļuva par starptautisku pamatu Latvijas Republikas tiesiskai pastāvēšanai. Krievija uz mūžīgiem laikiem atteicās no pretenzijām uz Latvijas suverenitāti. Latgale kļuva par Latvijas Republikas sastāvdaļu.

Krāslavā dzīve sāka pakāpeniski uzlaboties, beidzās zādzības un laupīšana, tirgū manāmi palielinājās produktu daudzums. Varas iestādes meklēja risinājumus iedzīvotāju materiālo un garīgo vajadzību ātrākai nodrošināšanai.
Latvijā sākās miera laika dzīve.

Alla LOMANOVSKA, Krāslavas Vēstures un mākslas muzeja krājuma glabātāja (Izmantoti muzeja krājuma materiāli)