Liktenīgais izsūtījums uz Sibīriju

Nelaimīgais rīts

Agrā marta rītā pie mājas, kurā dzīvoja Antoņina kopā ar vecākiem un vecvecākiem, iebrauca karavīri, kuri lika ģimenei savākt mantas un doties viņiem līdzi. Neviens nebija paskaidrojis, kurp viņus vedīs, tāpēc viņas tēvs, kā īsts ģimenes aizstāvis, pretojās tam, lai ģimeni tik viegli aizvestu prom.
„Viņš bija ļoti dusmīgs, ka ir jākravā mantas, un ir tikai pusstunda laika. Mamma stāstīja, ka viņš piegāja pie viena karavīra un atņēma šaujamo, sakot: „ja es braucu ar lielu ģimeni, vismaz ļaujiet mums sivēnu nokaut, kaut kādu gaļu paņemt līdzi, jo taču nav zināms uz kurieni vedīs.” Izcēlās liels skandāls, bet tētis ar vectēvu paspēja sivēnu nokaut un gaļu salika mucās. Mamma paņēma ļoti bagātīgu pūru, šuj- mašīnu, audeklus, ko viņa bija audusi, dvieļus, palagus,” sieviete stāsta.
Vēlāk ģimeni aizveda uz Krāslavas staciju. Antoņinas mamma viņai stāstīja, ka tajā viņi bija diezgan ilgi, jo karavīri veda turp vēl citus cilvēkus. Bija nepieciešams, lai vilciena sastāvs būtu pilns. Antoņinas vecāki stacijā viņai vārīja buljonu no gaļas un deva ēst speķi, jo nekā cita nebija. Pēc ilgās gaidīšanas ģimeni sasēdināja vagonos. Tie nebija no dzelzs kā tagad, tie bija no koka un arī logu tajos nebija. Tikai pusmetru no jumta nelieli lodziņi ar durtiņām. Pieturvietās daudzi cilvēki no izmisuma bija pieņēmuši izšķirošo lēmumu.
„Pieturvietās cilvēki, kuri brauca kopā ar ģimeni, meklēja pienu, kartupeļus, vai maizes garozu, ko nopirkt, bet bija ļoti daudz tādu cilvēku, kas lēca no vagoniem ārā. Krievijas zemē cilvēki lēca un skrēja uz purviem slīcināties. Pēc pirmajiem šādiem gadījumiem citi sajuta bailes un sāka mazāk skriet ārā. Jau skatījās, kur ūdeni dabūt, piena litru vai ko citu.


Kristīne Vasiļevska
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 29 (17.04.2015.).


Lasi “Ezerzemi” elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!

"Ezerzemes" redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.