Dinai Andiņai 14. jūnijs - Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena - ir īpaša. Šajā dienā Dinu sastapām pie SAC “Aglona” krusta, kur viņa skaitīja lūgšanas par saviem radiniekiem, kuri tika izsūtīti uz Sibīriju. Ar asarām acīs Dina stāsta, cik daudz laika, nervu un pūļu viņas ģimenei nācās ziedot, lai izbēgtu no Sibīrijas ceļiem. Bet cik daudziem radiniekiem šajos ceļos nācās ciest tikai tāpēc, ka savulaik strādāja augstos amatos, bija izglītoti un prata pelnīt sev iztiku.
Sibīrijas ceļa putekļus nācās izbaudīt Dinas krusttēvam Ņikitinam, kurš pirms kara strādāja par vietnieku bankā Daugavpilī.
Par Dinas onkuli Aleksandru Pētersonu, kurš bija Rīgas centrālā cietuma vadītājs, Sibīrijas ceļa putekļi bija jāizbauda viņas māsai ar bērniem, jo pats onkulis tika nošauts tepat Latvijā. Tāds pats liktenis piemeklēja Cēsu onkuli Bergu un viņa ģimeni.
Un cik daudziem Latvijas iedzīvotājiem 1941. gada 14. jūnijs bija liktenīgs? Šajā dienā lopu vagonos no Latvijas tika deportēti aptuveni 16 000 Latvijas iedzīvotāju. Tuvinieki tika sašķiroti un daudziem 14. jūnijs bija pēdējā tikšanās reize.
Dina stāsta, ka viņas krusttēvam bija paveicies “Krusttēvs no Sibīrijas atgriezās, jo viņa dzīvību izglābušas vistas. Viņš tika norīkots strādāt par sargu ostā Ziemeļos. Kuģi pārvadāja graudus. Kuģu apkalpe, uzkopjot kuģa klājus, lasīja tos. Krusttēvs iegādājās vistas un tās baroja ar graudiem, savukārt vistu olas baroja krusttēvu un kalpoja kā apmaiņas vienība.
Elizabete Viļuma
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 46 (19.06.2015.).
Lasi “Ezerzemi” elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!
"Ezerzemes" redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.
.jpg)
.JPG)
