Par kultūru un citām lietām

Nesen Saeimā tika nodots valdības izstrādātais Nemateriālā kultūras mantojuma likuma projekts. Tas tapa, jo Latvija ir parakstījusi UNESCO Konvenciju par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu. Konvencijā parakstījušos valstu pienākumi tiek definēti vienkārši – šo valstu valdībām jāīsteno nepieciešamie pasākumi valsts teritorijā esošā nemateriālā kultūras mantojuma aizsardzības nodrošināšanai. Nemateriālais mantojums ir dziesmas, dejas, tautas svētki, rituāli, tradīcijas u. c.

Taču šis vajadzīgais un it kā nevainīgais likumprojekts jau iepriekšējā apspriešanā izraisījis dažādu reakciju.

Likumprojekta otrajā pantā ir teikts, ka “likuma mērķis ir saglabāt nemateriālo kultūras mantojumu un nodrošināt tā ilgtspēju, nododot to nākamajām paaudzēm.” 9. pantā ir precizēts, kas tieši tiks iekļauts oficiālajos sarakstos: “Tas ir Latvijas pamattautību (latvieši, lībieši) nemateriālais kultūras mantojums, ko kopiena atzīst par sava kultūras mantojuma daļu un praktizē to Latvijas teritorijā vai ārpus tās, vai ir Latvijas teritorijā vēsturiski un mijiedarbībā ar vietējo kultūru izveidojies un nostiprinājies mazākumtautību nemateriālais kultūras mantojums, kas ir raksturīgs tikai Latvijas teritorijai un kuru kopiena atzīst par sava kultūras mantojuma daļu un praktizē to Latvijas teritorijā.”

Saeimas deputāts un Rēzeknes Vecticībnieku kapu draudzes padomes priekšsēdētājs Vladimirs Nikonovs (“Saskaņa”) ir pārliecināts, ka šis ir vajadzīgs un svarīgs likums, taču pašreizējā 9. panta redakcija var novest pie tā, ka Latvijas mazākumtautību kopienu nemateriālās kultūras unikālie piemēri paliks ārpus oficiālajiem sarakstiem.

Darja Ždanova
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 89 (20.11.2015.).


Lasi “Ezerzemi” arī elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!

"Ezerzemes" redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.