Tikšanās ar dzejnieci Annu Rancāni

img

Advente

Ir ceļu uzsākusi kāda spoža zvaigzne
Vēl viņu neredzam, vēl akli mēs,
vēl taustāmies caur ziemas baiso tumsu
un ceram – lūgšanu kāds sadzirdēs.

Ir gaidīšanā grūts un apslēpts maigums,
tā vārā gaisma pāri sejām krīt
kā sveces blāzma tumšā dievnamā.

Un drebot sajūtam – Viņš drīz jau nāks,
un jauna saule kāps iz zemes ēnas
ar katru dienu spožāk, varenāk.

Jau vāra blāzma pāri sejām plaiksnī.
Ir mātes klēpī sakustējies bērns
un ceļu uzsākusi spoža zvaigzne.


Tikšanās ar dzejnieci Annu Rancāni šī gada 17. decembrī, Adventes laikā, Krāslavas novada centrālajā bibliotēkā noritēja sirsnīgi un neformāli.

Dzejniece iesāka tikšanos ar pārdomām par sarežģīto laiku, kurā mēs dzīvojam, par to, kā mēs to uztveram, jūtam:

“Šobrīd mēs gaidām Ziemassvētkus. Tie mums varbūt absolūti nesaistās ar kūtiņu Pa-lestīnā. Gara acīm mēs varbūt redzam katrs savas vecāsmātes kūtiņu ar aitiņām, ar sienu, kā kaut ko tādu ļoti, ļoti siltu, tuvu un mīļu. Tie ir mūsu Ziemassvētki. Pasaule ir kļuvusi citāda, ne vairs tāda kā divi tūkstoši gadus atpakaļ, kā pirms simts gadiem. Tomēr, ja paskatās vēsturē, nav jau nekas tik ļoti mainījies. Kādreiz arī bija tautu staigāšana, arī bija šie ceļotāji vai bēgļi. Latvijā ienāca arī citas ticības, piemēram, vecticībnieki, kuri arī būtībā bija bēgļi, kas šeit iesakņojās. Daudz bija tādu, kuri pārgāja pāri, bet neiesakņojās. Daudz kas tika izpostīts, iznīcināts, bet viņi neiznīcināja mūs. Mēs palikām, izdzīvojām. Domāju, ka arī tagad izdzīvosim. Ne jau mēs varam pasauli mainīt, mēs varam mainīt tikai paši sevi. Jo pasauli mainīt ir neiespējami. Pasaule pastāv neatkarīgi no mums. Ko mēs varam darīt? Varbūt varam mainīt savu attieksmi pret to un arī paši sevi, savu būtību.”

Lai tikšanās neizskanētu kā dzejnieces monologs, Anna Rancāne lūdza klātesošos uzdot jautājumus par tēmām, kuras interesē klātesošos.

Kā Jums patīk mūsdienu Latvija?

Man citas nav… Es, protams, varētu sapņot par to, kāda tā bija iepriekš, bet tā dzīvo tikai mūsu sapņos, mūsu iedomās un priekšstatos. Vecāku un vecvecāku stāstos, literatūrā. Mēs paši jau īsti nezinām, kāda tā bija. Šī, kas ir tagad, ir mūsu Latvija. Tā mums var patikt vai nepatikt. Protams, ne viss patīk, sevišķi politikā. Es cenšos sevi mierināt, ka vienkārši ir jādzīvo. Jāskatās, ko es varu ietekmēt, tas jāietekmē. Ko es nevaru ietekmēt, tas jāpieņem. Nezinu, varbūt tā ir tāda malā stāvētāja pozīcija. Varbūt nē, varbūt – jā. Tomēr, ir ļoti slikti, ja mēs no rīta pamostamies ar domu – man viss nepatīk. Es cenšos divas lietas iemācīties šai savā diezgan garajā mūžā un, šķiet, esmu to iemācījusies. Pirmā lieta – sevi neuztvert pārāk nopietni un otrā lieta – katru rītu pamostoties, arī tad, ja diena gaidāma ne visai viegla vai patīkama, uztvert to kā piedzīvojumu. Tad paliek vieglāk.

Iveta Leikuma
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 98 (22.12.2015.).


Lasi “Ezerzemi” arī elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!

"Ezerzemes" redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.