Nacionālās atdzimšanas posms jeb “Trešā tautas atmoda” Latvijas vēsturē aizsākās 1987. gadā ar t. s. “kalendārajiem nemieriem”, respektīvi, publiskie masu pasākumi, kas bija saistīti ar nozīmīgām atceres dienām Baltijas republikās.
Viens no tādiem bija 1987. gada 14. jūnijā noorganizētā ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa Rīgā, atceroties 1941. gada 14. jūnija deportācijas. Padomju režīma centieni aizliegt vai ierobežot aizsākušos atmodas kustību cieta neveiksmi, jo “laika deglis jau bija palaists”. Baltijas republikās notiekošais process būtiski ietekmēja notikumus arī visā Padomju Savienībā.
Pirmā plašā tautas organizācija Baltijas valstīs, kas veicināja “lielo sakustēšanos” bija 1988. gada aprīlī dibinātā Igaunijas Tautas fronte “Rahvarinne”, tai sekoja 1988. gada jūnijā Lietuvas “Sajūdis” un 1988. gada oktobrī Latvijas Tautas fronte. Arī turpmākie notikumi liecināja par vēlmi atgūt Latvijas neatkarību un tautas vienotību. Viens no tiem bija 1989. gada 23. augustā Baltijas tautu iedzīvotāju izveidotais “Baltijas ceļš”. Nākamais solis - 1990. gada 4. maijā Latvijas PSR Augstākās Padomes pieņemtā deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, par kuru nobalsoja 138 deputāti no 201, tādējādi iegūstot nepieciešamo 2/3 vairākumu. Šie soļi tikai pastiprināja cīņas sparu.
Baiba MATVEJENKO, Krāslavas Vēstures un mākslas muzeja vēstures speciāliste
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 5 (19.01.2016.).
Lasi “Ezerzemi” arī elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!
.jpg)
.JPG)
