Indra ir ne tikai hinduistu godājamais Dievu cars. Mūsu romantiskajā uztverē – tā ir Rožu stacija, mūzu ciemats, aicinājumu uz turieni es vienmēr gaidu ar nepacietību un braucu uz Indru ar vislielāko prieku.
Izkāpšu tālajā stacijā... Tas ir novads, kurā dzīvo apbrīnojami cilvēki - sirsnīgi, viesmīlīgi, ar izteiktu tieksmi radoši izpaust savus talantus. Pat smagajos deviņdesmitajos gados pārmaiņu laika izaicinājumu izturēja vietējais tautas teātris, es pats biju liecinieks tam, cik spīdoši provinciālā trupa uzstājās uz profesionālās skatuves Rēzeknē. Šeit atrodas arī bērnu baleta dzimtene, un arī tagad, turpinot tradīcijas, talantīgā horeogrāfe Lidija Trušele nodarbojas ar deju eksperimentiem. Turklāt Ezeru zemē nav daudz ciematu, kuri var lepoties ar savu Mūzikas un mākslas skolu.
Arī tas, ka Indrā tika dibināts senioru ansamblis “Labvakar” ir likumsakarīga parādība, par ko kārtējo reizi gribu pateikties Ilonai Kangizerei, deju nodarbību vadītājai pēc aicinājuma. Aplaudēju viņas dejotājiem ne vienu reizi vien un arī savām acīm redzēju, kā rudens plenēra “Krāslavas palete” noslēguma pasākumā triju valstu mākslinieki no visas sirds pateicās ar aplausiem mākslinieciskās pašdarbības unikālajam kolektīvam.
Jaungada brīvdienas man nepatīk: ievilkusies svētku rosība ātri nogurdina un apnīk.
Aleksejs GONČAROVS
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 6 (22.01.2016.).
Lasi “Ezerzemi” arī elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!
.jpg)
.JPG)
