Vispārpieņemtie priekšstati par laimi un dzīves vērtībām liecina par to, ka pirmajā vietā, pēc daudzu cilvēku domām, ir ticība un cerība uz taisnīgumu, otrajā - dzimtene, bet jau pēc tam - draudzība, mīlestība un ģimene.
Taisnība uzvarēja: jau divdesmit piecu gadu garumā, kopš vairs nepastāv reliģijas aizliegums, Kristus baznīcai atkal ir centrālā vieta ticīgo liktenī. Tagad bez Dieva klātbūtnes cilvēki pat nevar iedomāties savu dzīvi... Mūsu svētās vērtības - dzimtene, patriotisms - ir tik cieši saistīti ar cilvēku, ka iegūst arī lielu tikumisko nozīmi. Nelaimīga ir tā valsts, no kuras aizplūst iedzīvotāju upes. Jaunākās vēstures notikumi māca: tas notiek tad, kad vara aizmirst par tautu, ko tagad var novērot Latvijā. Un tie simtiem tūkstoši piespiedu viesstrādnieku, kuri pametuši savas dzimtās vietas uz visiem laikiem, nemaz nav vainīgi. Cilvēka cienīgas dzīves meklējumos viņiem ir tiesības mainīt savu dzīvesvietu, kā tas ir bijis vairāku gadsimtu laikā. Pēdējos gados vērojamo Latvijas iedzīvotāju migrāciju izraisīja nevis globālie procesi, bet mūsu valdošās elites hroniskā nespēja pārvaldīt valsti. Neizteiksim pārmetumus tiem, kas jau iedzīvojās bagātajās ES valstīs, ieguva pilsonību un izmanto sociālo labumu paketi, ko pat nevar salīdzināt ar Latviju. Taču diemžēl nav zināms, kā pārvarēt nerimstošo nostalģiju, ja sapņos vēl joprojām rādās dzimtene - kā paradīze zemes virsū? Toties dzimtajā pusē pat sienas palīdz. Ja uznāk bēdas, tad vienmēr palīdzēs radi, draugi, paziņas, arī novadnieki. Turklāt par labdariem biežāk kļūst vienkārši cilvēki, kam nepieder nekādi lielie īpašumi, taču viņi labi saprot: neviens nav pasargāts no nelaimēm.
Aleksejs GONČAROVS
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 11 (09.02.2016.).
Lasi “Ezerzemi” arī elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!
.jpg)
.JPG)
