Ļoti ātri mēs pieradām pie lielveikaliem. Ir patīkami ieiet lielveikalā, kurā uzreiz vienuviet tiek piedāvātas visas patēriņa preču kategorijas. Viss vienkārši un skaidri, katrai precei ir cena, notiek visas iespējamās akcijas, kuru laikā varam iegādāties preces par zemākām cenām, gandrīz katram lielākam veikalam ir atlaižu kartes, daži veikali piedāvā īpašus nosacījumus saviem pastāvīgajiem klientiem. Taču tā nav bijis vienmēr. Vēl pirms divdesmit pieciem gadiem pircējiem mūsu pilsētā nācās iegriezties trijos četros veikalos, lai iegādātos visu nepieciešamo, bet, atminoties tirdzniecības sistēmu, kāda pastāvēja pirms pusgadsimta, tad veikaliem tolaik bija vēl jo šaurāka “specializācija”, kas nepavisam neatviegloja parasta pircēja stāvokli. Taču tas viss ir palicis pagātnē. Lielveikalu dzimšanas process izstiepās uz veseliem 70 gadiem, kamēr tas nenotika galīgi un neatgriezeniski 1951. gadā Londonā...
Kā tirgojās līdz XIX gadsimta beigām? No mūsdienu indivīda skatupunkta process bija sarežģīts un daudzšķautņains. Pārtikas veikalos, kā arī visās citās bodītēs nebija cenrāžu. Pircējs interesējās par vienas vai otras preces cenu, savukārt pārdevējs nosauca cenu, balstoties uz daudziem faktoriem: nejaušs vai pastāvīgs pircējs, klienta ienākumu līmenis (ko noteica pēc apģērba un pašprezentācijas), konkrētās produkcijas daudzuma veikalā. Tirgošanās bija piemērota, un daudzi to izmantoja, bet izdevīgākie nosacījumi un cenas katrā veikalā tika piedāvāti tiem, kuri tajā iepirkās pastāvīgi. Tā tirgojās ASV pārtikas preču bodītēs kopš neatminamiem laikiem. Tā viss arī turpinātos, ja ne lauku puisis vārdā Frenks Vulvorts.
Andrejs Jakubovskis
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 67 (01.09.2017.)
.jpg)
.JPG)
