BEZVESTS.LV – paldies, ka jūs esat!

Sarunā ar brīvprātīgajiem uzzināju, ka viņi šurp mērojuši ceļu no dažādām Latvijas vietām. Tika minētas  Ventspils, Rīga, Salaspils. Visus nepaspēju izjautāt, jo komandas gatavojās darbam. Mani pārsteidza, cik saliedēti darbojās ārēji tik dažādi cilvēki. Tas liecināja par kopēju mērķi. Kamēr biedrības vadītājs apspriedās ar policijas darbinieku, uzdevu jautājumu klātesošajiem: “Kas jūs pamudināja pievienoties bez vēsts pazudušo cilvēku meklēšanas bezpeļņas organizācijai?”

Viens no dalībniekiem teica: “Pievērsu uzmanību, cik bieži internetā parādās raksti par pazudušiem cilvēkiem. Kad pašu piemeklē bēda, šis jautājums paliek svarīgs. Līdz tam nebiju iesaistījies nekādās sabiedriski lietderīgās organizācijās. Pienāca laiks, kad sapratu, ka vajadzētu.” 
Kāds cits pastāstīja: “Piereģistrējos, kad 2017. gada vasarā Liepājas pusē desmit dienas meklēja bezvēsts pazudušu piecgadīgo Ivanu. Pēc tam turpināju braukt brīvajā laikā. Man Ir vēlēšanās to darīt.“

“Neatceros konkrētu gadījumu, kas mani pamudināja iesaistīties pazudušo meklēšanā. Pievērsu uzmanību, jo šo gadījumu bija daudz. Aizpildīju anketu, pēc kāda laika piezvanīja, sāku darboties. Ne visi, kas piesakās un sāk darboties, paliek un turpina. Tam ir dažādi iemesli. Kādam nepietiek laika, jo šeit tas nav normēts.”

Organizācijas biedri ieteica: “Informācija internetā par pazudušajiem cilvēkiem jāpārbauda - ir novecojusi informācija, ir daudz “feiku”- nepatiesu ziņu. Mēs dalāmies ar informāciju, kuru publicē “Valsts policija meklē” vai “bezvests.lv””

Aleksandrs Faminskis, brīvprātīgo organizācijas “BEZVESTS. LV”dibinātājs un vadītājs, turpinot darboties, laipni piekrita nelielai intervijai “Ezerzemes” lasītājiem.

Jāska, paldies Dievam, mani personīgi nav skārusi bēda, kad jāmeklē bez vēsts pazudis tuvinieks, bet, protams, par šādiem gadījumiem nācies lasīt samērā bieži. Esmu arī dzirdējusi par jūsu organizācijas darbību, par nesavtīgu palīdzību līdzcilvēkiem.  Kad sākāt nodarbojaties ar pazudušo cilvēku meklēšanu?

Mēs nodarbojamies ar meklēšanu jau no 2009. gada. Kad pazuda piecpadsmitgadīgā skolniece Olga Kozlova, milzīgajā Jaunciema mežā viņu meklēja tikai policija, vecāki un viņu paziņas. Redzēju, cik šādos gadījumos neaizsargāti ir vecāki.  Meiteni atrada zvērīgi noslepkavotu. Sapratu, ka jāiesaista sabiedrība. Meklēju informāciju, vai Latvijā ir kādas organizācijas, kas ar to nodarbojas, izrādījās, ka nav tādas. Tad kopā ar domubiedriem dibinājām biedrību “BEZVESTS. LV”

Vai sen jutāt aicinājumu kļūt par brīvprātīgo?

Iepriekš par to netiku domājis. Kad sāku nodarboties ar cilvēku meklēšanu, man nebija speciālās izglītības šajā jomā, bet laika gaitā esmu kļuvis par šīs lietas profesionāli. Viss nāk ar laiku, pieredzi, pašizglītošanos un, protams, vēlēšanos to darīt. Interesējos par jaunākajām tehnoloģijām, par to, kādas tehniskās iespējas ir pielietojamas pazudušo meklēšanā. Piemēram, kā var būt noderīgs drons, zemūdens tehnika. 

Vai meklēšanā iesaistāt kinologus?

Mums ir pieredze meklēšanā ar apmācītiem suņiem. Tas ir labi, emocionāli, bet drons ar videokameru, ar termokameru tomēr ne reti ir efektīvāks. Mēs neizslēdzam nevienu no iespējām, kas virza uz rezultātu. To var sasniegt tikai tad, ja darbojas saliedēti, izmantojot katram gadījumam piemērotāko aprīkojumu. To var salīdzināt ar ķēdi, kur katram posmam ir savs uzdevums, bez kura izpildīšanas nav iespējams virzīties uz priekšu. Bet pienākumi ir dažādi – kāds dodas purvā, mežā, kāds nodrošina sakarus, kāds darbojas virtuvē. Meklēšana ir kolektīvs darbs, kur katrs ir vienlīdz svarīgs. Mēs katrs esam atbildīgs arī par organizācijas labo slavu.

Agrāk bija pieņemts, ka pazudušo sāk meklēt tikai pēc trīs diennaktīm, arī policijā ātrāk iesniegumu nepieņēma.

Nav jāgaida trīs diennaktis. Policijā izskata un pieņem lēmumu par katru gadījumu atsevišķi. Pazudušā meklēšanā jāiesaistās pēc iespējas ātrāk. Nav jānogaida, it īpaši, ja cilvēkam nav bijusi tieksme pazust, klaiņot. Jāsāk meklēt  “pa karstām pēdām”. Katra diena ir svarīga, jo kādam var būt informācija videoreģistratorā, kāds tikko viņu redzējis. Pēc divām, trim dienām daudzi vairs neatcerēsies redzēto. 

Ar ko jūs un jūsu komandas biedri nodarbojaties ikdienā? Vai atliek laiks citām interesēm, vaļaspriekam?

Nodarbojos ar uzņēmējdarbību un pazudušo meklēšanu. Godīgi sakot, citam laika atliek ļoti maz. Es īsti nezinu, ar ko kurš nodarbojas ārpus darbības biedrībā. Man ir svarīgāk, ko viņi var paveikt šeit, ko var izdarīt vislabāk, svarīgi, ka viņi atsaucas un atbrauc palīdzēt. Organizācijā “BEZVESTS.LV” pēc palīdzības vēršas ļoti daudz cilvēku. Jo vairāk mēs atrodam, jo vairāk pie mums vēršas pēc palīdzības. Mūsu resursi nav bezgalīgi. Parasti izbraucam uz meklēšanu 120 km rādiusā ap Rīgu. Kad pirms diviem gadiem mūs aicināja palīdzēt atrast noslīkušo vīrieti Cārmaņa ezerā, biju spiests atteikt, jo tobrīd nepietika resursu.

Vai saņemat kādu atbalstu?

Esam brīvprātīgo bezpeļņas biedrība, izmantojam savus privātos līdzekļus un organizāciju, kuras mūs atbalsta, resursus. Uzņēmums “IF” uzdāvināja speciālu strāvas ģeneratoru, kvadraciklu. Aizsardzības ministrija pagājušajā gadā mums piešķīra naudu drona iegādei. Esam pateicīgi par jebkuru atbalstu. Katra cilvēka meklēšanai tiek patērēta milzīga enerģija, resursi. Cilvēki brauc no dažādām Latvijas vietām, piemēram, Romāns Kačkāns šodien piedalās meklējumos ar savu ehokameru. Šis aprīkojums nav biedrības īpašums, Romāns strādā uzņēmumā, kur šī ierīce tiek izmantota citā nolūkā. Andrejam Čerņavskim, uzņēmuma “EPRONS ROV” pārstāvim, ir līdzi zemūdens robots. 

Cik biedru šobrīd ir aktīvi organizācijā “BEZVESTS.LV”?

Kodols ir ap 10 cilvēkiem, tad ir apmēram 60 cilvēku pastāvīga grupa, kas ierodas pēc  aicinājuma. Saaicināt cilvēkus tagad nav problēma, svarīgi ir 
šos cilvēkus koordinēt. Ziņa, ka pazudis bērns, daudzus pamudina rīkoties, steigties meklēt. Bieži cilvēks nenovērtē situāciju, ierodas nepiemērotā apģērbā – šortos un pludmales čībās. Redzu, ka viņam ir aizdusa. Skatos un domāju – kā viņš piedalīsies meklēšanā. Saprotu, ka viņš būs nevis palīgs, bet slogs. Ir bijuši tādi gadījumi – cilvēks intensīvi noiet divus kilometrus un tad viņš pats ir jāglābj. Ir jāizvērtē savas spējas, ar vēlēšanos vien nepietiek. Gadījums, kad tika meklēts mazais Ivans Berladins apliecināja, ka pārlieku daudzu cilvēku iesaistīšanās meklējumos nedeva labu rezultātu. Meklēšanas operācijai jābūt  pārdomātai un vadāmai. Toreiz izveidojās cilvēku grupas, kas patvaļīgi “klonēja” mūsu darbu, rīkojās it kā mūsu vārdā. Vienbrīd man paziņoja, ka kāda cilvēku grupa, sakot, ka ir “BEZVESTS.LV” biedri, ierosina uzlauzt aizslēgto garāžu durvis. Jāsaprot, ka mums nav tādu pilnvaru, mēs esam tikai brīvprātīgie, mums jārīkojas saskaņā ar likumu. Ja kādam ir informācija, ka zēns varētu būt garāžā, par to nekavējoties jāziņo policijai. Labi, ka paspējām novērst vandālismu. Skaļi izziņoti pazušanas gadījumi bieži vien rada visu sabiedrības sociālo slāņu saviļņošanos un arī garīgi nelīdzsvarotu cilvēku piesaistīšanos. 

Vai tas netraucē meklējumos? Esmu novērojusi, ka internetā tiek ievietotas viltus ziņas, komentāri par to, ka cilvēks jau atrasts, kad meklēšana vēl turpinās vai tieši otrādi – mudina iesaistīties meklēšanā, kad jau ir sasniegts rezultāts.

Tas ļoti traucē. Kad atbraucām uz Liepāju meklēt Ivanu, kāda sieviete mums sauca, lai braucam atpakaļ uz Rīgu, ka liepājnieki atradīs bērnu bez mums. Mani mulsina šāda cilvēku uzvedība. It kā tās būtu sacensības – kurš pirmais atradīs. Diemžēl, ne vienmēr meklējumi vainagojas ar rezultātu, bet ja atrod, tad nav svarīgi kurš.

Kā ir ar detektīviem? Ir tik daudz spilgtu prozas tēlu par šo tēmu, televīzijas filmu un seriālu. Kā tas ir reālajā dzīvē?

Runājot par detektīviem, neesam no tiem saņēmuši konkrētu palīdzību. Viņi lieliski var veikt izsekošanu, fotografēt cilvēkus situācijās, lai kaut ko pierādītu, atklātu. Ko detektīvs var paveikt mežā? Mežā vai laukā ir konkrēts laukums, kas vienkārši jāpārmeklē. Te ir nepieciešama komanda un virziens, kurā doties. Mūsu organizācijas veiksmes pamatā nav stāsts par to, ka esam ‘’super varoņi”, bet tas, ka kvalitatīvi veicam savu darbu.  Mēs sniedzam ļoti daudzpusīgu palīdzību. Tā nav tikai meklēšana dabā. Jau pirmajā telefona sarunā, kura vidēji ilgst vismaz 40 minūtes, mēs cenšmies cilvēkam sniegt instrukcijas, kas jādara. Mūsu praksē bija gadījums, kad pietika ar kvalitatīvu rīcības instrukciju pa telefonu, kuras rezultātā meklētais tika atrasts. Ar laiku nāk pieredze. Daudzkārt ir iespēja atrast cilvēku bez masu līdzdalības. Aicināt palīgā cilvēkus ir liela atbildība, te nebūs ‘’tusiņš”, te būs jālaužas cauri brikšņiem, kur dzels odi un pieķersies ērces. Tāpēc palīgus aicinām tikai nepieciešamības gadījumā. Es uzskatu, ka mūsu organizācijas biedri ir kā zelta 
tīrradņi, kas palikuši, aizskalojoties nevērtīgajam. “BEZVESTS. LV” veiksmes pamats ir mūsu brīvprātīgie, cilvēki kas ziedojas citu labā. 

Kāda ir jūsu attieksme pret tā saucamajiem ekstrasensiem, cilvēkiem, kuri saka, ka viņiem ir īpašas spējas. Vai izmantojat meklējumos šāda veida palīdzību? 

Darbības sākumā apmēram trīs ar pusi gadus kontaktējos ar cilvēkiem, kuri sauc sevi par ekstrasensiem. Diemžēl nevienā no gadījumiem šādi cilvēki nespēja palīdzēt. Par ezotēriku var runāt un spriest ļoti ilgi, cilvēkiem ir ļoti dažādi viedokļi. Personīgi es esmu pret ekstarsensu iesaistīšanu meklējumos, jo pirmkārt, viņi pazudušā tuviniekiem var dot maldus cerības. Varu izstāstīt par konkrētu gadījumu – pazuda jauns puisis. Atbraucām pie pazudušā  ģimenes, māte saka, ka vērsusies pēc palīdzības arī pie ekstrasensa, tas norādījis konkrētu dēla atrašanās vietu  - garāžu. Pārbaudījām ar endoskopu, tur viss zirnekļu tīklos, kas norāda, ka garāžā neviens pēdējā laikā nav bijis. Māte uzstāja, ka garāža jāatver, pieaicināja pārvaldnieku, atvēra visas garāžas, puisi neatrada. Cilvēku atradām pavisam citā vietā un viss, par ko stāstīja ekstrasenss, izrādījās viņa fantāzijas augļi.

Pa ekstrasensu norādītajām vietām esmu braukājis trīs ar pusi gadus. Man saka: “Es zinu, viņš ir tieši tur. Es redzu nolauztu bērzu.” Aizbraucu uz norādīto vietu un redzu tur bērzu birzi, bet nav neviena nolauzta. Viņš man stāsta pa telefonu, uz kuru pusi jāiet, kur jāmeklē. Neko neatrodam, viņš apvainojas. Esot tik daudz strādājis! Sapratu, kā viņi strādā – sēž mājās un zīmē man kartē punktus, bet mums dabā pa mežiem, purviem, klajumiem jāstaigā 40 km rādiusā un jāmeklē mistiskas norādes.

Vai ekstrasenss pats neizbrauc uz vietu, lai kā televīzijas šovos rāda – labāk sajustu situāciju?

Nē. Tur jau tā lieta. Tiklīdz viņus pašus uzaicinām piebiedroties dabā, viņi sāk aizbildināties. Viens no miroņiem baidās, uz citu nepareizas enerģijas iedarbosies.

Man bija patiesi žēl kādu sievieti, kurai bija pazudis dēls. Viņa ļoti uzticējās ekstrasensiem, kuri norādīja kartē vietas, kurās dēls atrodas. Māte pat noīrēja lidaparātu, meklēja visās norādītajās vietās. Kāds no gaišreģiem aprakstīja savus redzējumus – dēls sasiets atrodoties pagrabā, caur mazu lodziņu viņu apspīd mēness gaisma. Dzīvot atlikušas dažas dienas, dzīvībai dziestot viņš saucot māti. Iedomājieties, kurš no vecākiem to var izturēt. Man viņa pateica, ka vairs neesot spēka katru dienu klausīties citu stāsta versiju par viņas dēla noslepkavošanu. Sievietei iestājās nervu sabrukums.

Esmu redzējis dažādus cilvēkus, arī tādus, kuriem patiešām ir kādas spējas, kuri var, piemēram, noteikt cilvēku saderību, ārstēt, bet nodarbojoties ar cilvēku meklēšanu nu jau otro gadu desmitu, es nevaru nosaukt nevienu konkrētu gadījumu, kur tieši ekstrasensa iesaistīšanās meklēšanā būtu devusi rezultātu. Es uzskatu, ka ekstrasensu iesaistīšana meklēšanā ir laika un enerģijas izšķērdēšana. Šajā laikā ir jānodarbojas ar praktiskām lietām: jāziņo policijai, jāskatās videreģistratoru ierakstus, jāapjautā cilvēki, jāievieto un jāseko informācijai sociālajos tīklos. 

Tiem, kas tic ekstrasensu pārdabiskajām spējām iesaku noskatīties 2016. gada LTV raidījumu “Aizliegtais paņēmiens” operāciju “Pazudis draugs”.  Tur vairāki tā saucamie ekstarsensi iedotajā it kā pazuduša cilvēka fotogrāfijā nespēj atpazīt atnācēju un vairāki nodēvē viņu par mirušu.

Jūs meklējat cilvēkus ne tikai “pa karstām pēdām”, bet pazudušus arī pirms vairākiem gadiem, kā tas ir šodien.

Šodien purvā turpināsim meklēt pirms vairāk nekā astoņiem gadiem pazudušo Jāni Tkačenko. Bijām šeit jau divus gadus iepriekš, toreiz mums nebija šādas tehnikas un aprīkojuma, kāds ir līdzi šobrīd. Sākumā izmantosim dronu, tad dosimies purvā ar sniega slēpēm un gumijas laivu. Izmantosim zemūdens aparatūru. Meklēšana purvā ir ļoti bīstama, meklētājiem pašiem jābūt ļoti uzmanīgiem. Kādam var šķist, ka šādi meklējumi ir bezcerīgi, bet mums ir pieredze un zināšanas, ka ķermenis var būt saglabājies. Es esmu runājis ar zēna māti un saprotu, cik grūti viņai dzīvot neziņā par to, kur ir viņas bērns. Vienmēr ir cerība, ka viņš varbūt ir dzīvs, kaut kur aizbraucis vai varbūt nolaupīts. Pats briesmīgākais ir neziņa. Kad mēs atrodam cilvēku, lai arī bez dzīvības pazīmēm, tēma noslēdzas. Tas ir labāk, nekā neziņa. Ir gadījumi, kad cilvēks zaudē prātu no neziņas mokām. Lai arī visi fakti norāda, ka meklētā persona vairs nav starp dzīvajiem, kamēr nav atrasts ķermenis, cilvēka prāts, sevišķi mātes, nepārtraukti meklē atbildi – kur ir mans bērns. Kad cilvēks ir izsists no emocionālā līdzsvara stāvokļa, viņš ‘’ķeras pie katra salmiņa” ir ļoti atvērts ietekmei, bet ietekme var būt dažāda. Ir svarīgi, lai cilvēks saņemtu emocionālo atbalstu – patiesu, godīgu, lai nenokļūtu maldinātāju varā, kuru mērķis ir iedzīvoties uz citu nelaimes rēķina. Mūsu organizācijas biedri var sniegt racionālus padomus, pateikt, kas konkrēti ir jādara dotajā brīdī.  Katrs ir tiesīgs rīkoties, kā viņam šķiet pareizi, bet mums ir liela pieredze un mēs labprāt ar to dalāmies. Pēc katra meklēšanas gadījuma, vainagojies tas ar panākumiem, vai nē, mēs apkopojam informāciju, analizējam situāciju, mēģinam saprast, kas bijis veiksmes pamatā vai tieši otrādi – kur esam pieļāvuši kļūdu. Mēs ļoti daudz izglītojamies, studējam pieejamo informāciju, pētījumu rezultātus. Tas nav tā, ka esam nejauši sanākuši kopā un traucamies meklēt pazudušo. Katrā konkrētā meklēšanas gadījumā mēs apspriežam izvirzītās idejas,izstrādājam stratēģiju kur un kā meklēt. Esmu izlasījis ļoti daudz informācijas par purviem, purva ūdens īpašībām, noskatījies video, kad purvā tiek atrakta kara laika lidmašīna, kurā labā stāvoklī saglabājušās lidotāja mirstīgās atliekas. Purva ūdens ir darbojies kā konservants, tam ir spēja mumificēt. Protams, šeit ir jābūt daudzām sakritībām – ka viņš ir šeit, ka meklēsim īstajā vietā. Katrā gadījumā jācenšas  maksimāli pielietot visas iespējas, lai viņu atrastu.

Ja kādam rodas vēlēšanās pievienoties jūsu komandai, kas jādara?

Jāaizpilda pieteikums mūsu mājas lapā www.bezvests.lv. Pirms tam ir nopietni jāizvērtē savas spējas, gan fiziskās, gan spēju darboties komandā.  Meklēšanas operācijas laikā fiziski nav iespējams atbildēt uz iesācēju jautājumiem: ir jāmeklē pazudusī persona. Tāpēc biedrības birojā mierīgā gaisotnē rīkosim sanāksmes, kuru laikā potenciālie brīvprātīgie varēs uzdot jautājumus, uzzināt vairāk par “BEZVESTS.LV”, kā mēs meklējam, kā var piebiedroties. Ja vēlaties ierasties uz tikšanos, lūdzu, informējiet mūs par to pa e-pastu info@bezvests.lv. Tikšanās notiks Rīgā, NVO mājā Ieriķu ielā 43A. Laiks tiks precizēts personīgi.

Tātad, kas jādara pirmkārt, ja pazudis cilvēks?

Pirmkārt jāziņo policijai, pēc tam mūsu organizācijai. Tālrunis 22 084 084, mājas lapa www. bezvests.lv

Atvadoties Aleksandrs ieteica ielādēt telefonā bezmaksas aplikāciju. Tā palīdzēs noteikt jūsu atrašanās vietu nelaimes gadījumā. Šādu aplikāciju ielādējiet arī sava bērna vai/un jūsu vecāku telefonā.  Nelaimes gadījumā nospiežot SOS pogu, informācija nonāks pie jums un vienlaicīgi nelaimē nonākušais tiks savienots ar organizāciju “BEZVESTS.LV”. Tiem, kuriem nav mobilā telefona, iespējams pasūtīt aproci ar personas identifikācijas datiem. Pēc tikšanās vēl ilgi biju saviļņota par redzēto un dzirdēto. Viņi saka: ”Cilvēka pazušana ir liela nelaime, kurā līdzvērtīgi ir visi. Nelaime nešķiro pēc nacionalitātes, ticības, ienākumu līmeņa vai dzīves pieredzes. Tā var ienākt jebkurā mājā, jebkurā ģimenē...” Cik labi, ka ir cilvēki, kuri gatavi atsaukties brīdī, kad nelaime skar. Paldies, ka jūs esat!

Iveta LEIKUMA