Šo ēdienu ar dīvaino nosaukumu nevar saukt par īpašu vai eksotisku. Sulīgais, gardais, krāsnī ceptais vecmāmiņas “Viltotais zaķis”, vienmēr bija uz mūsu galda svētdienās, Lieldienās, Ziemassvētkos. Gaļas ēdiena unikālā garša un aromāts saglabājies atmiņā uz visu mūžu, kā arī jautājums par nosaukumu, kurš bērnībā palika bez atbildes. Vēlāk tika nogaršoti gatavi, veikalā nopērkami "zaķi", kurus, protams, nevar salīdzināt ar vecmāmiņas šedevru.
Interesanti, ka Krievijā “Viltotais zaķis” ir eksotika, recepte atrodama tikai retās pavārgrāmatās. Mūsdienās šo sātīgo un, ne pārāk dārgo, bet garšīgo svētku ēdienu bieži var atrast Vācijā, Polijā, Latvijā un Igaunijā. Visur tas tiek uzskatīts par savu. Bet tagad mēs dosimies uz tālo 18. gadsimtu, uz Prūsiju.
Medības tikai pašā vēstures rītausmā bija izplatīta nodarbošanās, tirdzniecības veicinātājas un pārtikas avots. Tad, kad cilvēki pieradināja mājdzīvniekus un sāka audzēt visu, kas vajadzīgs dzīvei, medības novirzījās otrajā, pat trešajā plānā, tomēr paliekot ierasta un diezgan svarīga lieta.
Kad zeme nonāca ģimeņu, klanu un valsts privātīpašumā, doties mežā nošaut zaķi vai irbi drīkstēja tikai tie, kuriem bija tiesības to darīt. Atcerieties labo puisi Robinu Hudu, nabadzīgo un apkrāpto ļaužu aizstāvi. Notingemas šerifs meklēja viņu, lai apcietinātu ne tāpēc, ka Robins aplaupīja bagātniekus. Tolaik daudzi laupīja. Varoņa galvenais noziegums bija medības kunga mežos, zemes īpašniekam piederošo briežu un mežacūku nogalināšana.
Andrejs JAKUBOVSKIS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.4
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
.jpg)
.JPG)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
