Francija ir desertu dzimtene. Mans vectēvs visu mūžu uzskatīja, ka saldie ēdieni ir niekošanās, un neuztvēra tos nopietni. Bet pat viņš nevarēja sev liegt prieku apēst pāris karotes vecmāmiņas brīnuma – debesmannu. Tieši tā, nevis kaut kā citādi. Mana vecmāmiņa – vecticībniece, savu kroņa ēdienu nesauca ne par uzpūteni, ne sufl ē vai parfē. Lai arī daudzās mājās šis Latvijai tradicionālais saldais ēdiens tika dēvēts dažādi. Pēc mūsu ģimenes tradīcijām debesmannu gatavoja tikai no rabarberiem, sarkanajām jāņogām vai dzērvenēm (ziemā). Mūsdienu kulinārijas tradīcijas nav tik kategoriskas. Bērnu iemīļotais deserts tiek gatavots no āboliem, plūmēm, meža ogām, pat ievārījuma. Neko nepadarīsi, laika gaitā tradīcijas mainās, sarežģīti ēdieni tiek vienkāršoti, pārāk sarežģītie - vispār izzūd.
Franču virtuves saldie ēdieni stingri stāv uz trim pīlāriem: uzpūtenis (augļu biezeņa maisījums ar cukuru un saputotiem olu baltumiem), parfē (augļi ar saldo krējumu, sasaldēti ledusskapī) un sufl ē (augļi, saldais krējums, olu baltumi, neilgu laiku pabijuši karstā cepeškrāsnī). Ēdieni, kas reiz bija pieejami tikai aristokrātiem, pamazām pārcēlās uz franču buržuāzijas ēdamzālēm, vēlāk kopā ar tās pārstāvjiem devās uz citām valstīm. Vispirms uz Vāciju. Vāciešiem tie patika, taču viņi nebūtu vācieši, ja nebūtu vienkāršojuši, un, uzlabojuši ēdienu, padarot to sātīgāku, nezaudējot ēdiena garšu. Olu baltumus uzpūtenī aizstājot ar mannu.
Andrejs JAKUBOVSKIS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.9
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
.jpg)
.JPG)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
