Abrahams Kunce sākotnēji nebija aptiekārs. Arī viņa dzimtā nebija aptiekāru un, ierodoties Rīgā, viņš gatavojās pārdot grāmatas. Tas neizdevās, bet pilsētas aptiekas plauka. Nu, šeit jāsaprot, kāda bija aptieka 18. gadsimtā. Tas drīzāk bija tāds kā interešu klubs. Šeit varēja, piemēram, noskūties, kā arī iegādāties kādu no 360 ārstnieciskajām tinktūrām, kas iekļautas obligāto pārdošanai paredzēto zāļu sarakstā. Konkurence bija sīva, taču Kunce zināja sava balzama noslēpumu. Šī līdzekļa ārstnieciskās īpašības no mūsdienu cilvēka viedokļa ir ļoti apšaubāmas, taču aptiekāri zināja par placebo efektu. Panākumi atkarīgi no tā, kāda informācija tiek sniegta patērētājam.
Kunces balzams – vāja ārstniecisko augu tinktūra, dzeltenā krāsā, duļķaina, ar ļoti pretrunīgu garšu. Bet tā tika reklamēta ļoti kompetenti. Vai jūs nevēlētos iegādāties šo tinktūru, izlasot aptiekāra pievienoto zīmīti: “Tā ir noderīga dažādos gadījumos gan no drudža, gan vēdera krampjiem, gan zobu sāpēm un galvassāpēm. Ārstē apdegumus, apsaldējumus un izmežģījumus. Pret tūsku, indīgiem kodumiem. Ārstē roku un kāju lūzumus, īpaši noderīgs slēgtām, durtām un cirstām brūcēm. Visbīstamākos ievainojumus sadziedēs piecās, ne vairāk kā sešās dienās.” Rodas jautājums: “Kā aptiekārs tika galā ar tiem, kuriem sešās dienās nepalīdzēja?” Tas ir ļoti vienkārši, jebkurš aptiekārs zināja maģisko formulu. Zāles palīdz tikai ar Dieva palīdzību. Tātad vai nu nenožēloji grēkus, vai arī nepietiekami cītīgi lūdzies. Tas vienmēr nostrādāja.
Andrejs JAKUBOVSKIS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.11
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
.jpg)
.JPG)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
