Neviens šodien nevar droši pateikt, kur parādījās pats pirmais sīpols. Cilvēki to audzē nu jau vairāk nekā piecus tūkstošus gadu, bet savvaļas sīpolus savā uzturā izmantoja jau senākās cilvēkveidīgās būtnes. Tomēr ilgu laiku sīpoli tika uzskatīti par ārstniecības augu, tos ēda tikai izņēmuma gadījumos.
Mūsdienu biologi par sīpolu dzimteni mēdz uzskatīt Afganistānu. Dārzeņa ārstnieciskās īpašības ir aprakstītas vairākās Babilonas apkaimē atrastās māla plāksnēs. Ēģiptieši sīpolus uzskatīja ne tikai par zālēm, bet arī par lielisku konservantu. Mumifikācijas maisījuma sastāvā vienmēr bija iekļauta sīpolu sula. Žāvēti sīpoli tika atrasti gandrīz visās kapenēs, ir daudz sīpolu attēlu uz piramīdu sienām, derīgo īpašību un izmantošanas apraksts sastopams daudzos hieroglifu tekstos. Bet augstāko atzinību sīpols saņēma Senajā Grieķijā. Grieķi uzskatīja, ka dievi radīja sīpolu kā kosmosa modeli. Tieši sīpoli tika atnesti kā dāvana Delfu priesterienei Pītijai, kas transa stāvoklī ļaudīm pareģoja nākotni. Par lielāko sīpolu tempļa priesteri pasniedza īpašu balvu. Sīpoli tika izmantoti rituālu laikā kā zāles, uzturā tos lietoja tikai ārzemnieki. Grieķi necepa dārzeņus, bet neapstrādāti sīpoli tika uzskatīti par pārāk asiem, lai tie būtu patīkami.
[...]
Andrejs JAKUBOVSKIS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.15
Attēlā: Sīpolu pankūkas (recepte laikrakstā)
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
.jpg)
.JPG)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
