Bez krējuma nav dzīves. Šis teiciens nepretendē uz oriģinalitāti, un tā taisnība ir apšaubāma. Bet jāatzīst, ka to, kuriem garšo skābais krējums, šajā pasaulē ir daudz vairāk. Tieši pasaulē, lai gan līdz 19. gadsimta beigām Rietumeiropa un Amerika par šādu produktu nezināja. Sāksim noskaidrot.
Jau senatnē pienu izmantoja simtprocentīgi, tā, ka nekas lieks, neēdams vispār nepalika. Vispirms piens nostāvējās – daļu lika aukstumā, daļu atstāja siltā vietā, lai sākas rūgšanas process. Pēc tam ieskābušo pienu novietoja vēsā vietā un paturēja vēl vienu dienu. Tad noņēma virsējo kārtu, iegūstot skābo krējumu. No palikušā rūgušpiena gatavoja biezpienu vai sieru, no sūkalām - dažādus ēdienus. Tā skābais krējums kļuva par pirmo produktu, kas tika iegūts no piena. To pievienoja zupai, putrai, pankūkām, pīrāgiem. Skābais krējums vienmēr ir bijis paštaisīts produkts, ko gatavoja mājās un ļoti reti kādam pārdeva, jo katram saimniecībā noteikti bija gotiņa. Kad pilsētas sāka vērsties plašumā, lopiem tur vairs nebija vietas. Pilsētu nomalēs parādījās piena lopkopības saimniecības, kas sāka piedāvāt savu produkciju pilsētniekiem. Tikai 19. gadsimta vidū tika izgudrots separators, kas palīdzēja ražot skābo krējumu rūpnieciskā mērogā. Tajā laikā skābais krējums tika patērēts Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā, Polijā, Čehijā un Dienvidslāvijas valstīs. Rietumeiropa deva priekšroku svaigajam vai saldajam krējumam, ko izmantoja tikpat plaši kā skābo krējumu austrumos. Tā Eiropa dzīvoja, sadalīta divās daļās - krējums un krējums. Tas turpinājās līdz pašām 19. gadsimta beigām. Bet tad…
Andrejs JAKUBOVSKIS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.31
Attēlā: Krējuma želeja ar ogām(recepte laikrakstā)
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
.jpg)
.JPG)
