Kefīrs - pravieša dāvana

Ar kefīru saistās vairākas skaistas leģendas, viena no tām vēsta par kefīra parādīšanos Kaukāzā un vēlāk - Krievijā. Sākšu ar senāko. Pravietis Muhameds reiz brauca pa Kaukāza kalniem. Saticis daudz brīnišķīgu cilvēku, viņš sajūsminājās un atstāja tiem dāvanā dažus mīkstus, baltus graudus, kurus  ieliekot pienā, bija iespējams iegūt veselīgu dzērienu, kas veicina ilgmūžību. Aizbraucot pravietis pieteica dzēriena noslēpumu nevienam nestāstīt, graudus nevienam nedāvināt un nepārdot! Kalnieši gatavoja kefīru ādas maisos, dzēra, priecājās un dzīvoja ļoti ilgi. Ādas maiss ar pusfabrikātu tika izlikts uz ielas, netālu no mājas vārtiem. Katram garāmgājējam vajadzēja izrādīt cieņu saimniekiem un paspert maisu ar kāju, lai rūgšanas process noritētu ātrāk. Kefīra noslēpums tika turēts ļoti stingrā slepenībā, bet ... kā tad ar kaimiņiem? Ar draugiem? Protams, dzēriens vienmēr tika pasniegts viesiem, bet tā nebija īsta kaimiņu būšana vai draudzība. Un kalnieši atrada veidu, kā, nepārkāpjot stingro pravieša nosacījumu, dalīties noslēpumā, proti, ieraugā, kas pienu pārvērš kefīrā. Ieraugs taču var tikt nozagts, protams, ar saimnieku piekrišanu. Reizēm paši saimnieki kaimiņiem un draugiem pastāstīja, kur glabājas kefīra ieraugs, un vienojās, cik drīkst nozagt. Tā kā ieraugu dot pūrā arī bija aizliegts, meitas šo produktu nozaga saviem vecākiem un nodeva līgavainim. Tā kefīrs lēnām iekaroja pasauli, protams, ne visu, bet Kaukāzu un Turciju noteikti.

Otrajai leģendai ir reālāks pamats, drīzāk tas ir stāsts par [..]

Andrejs JAKUBOVSKIS
 

Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.32
 

Attēlā: Krēmsiers no kefīra (recepte laikrakstā) 
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties:  ezerzeme@ezerzeme.lv