Tarte Tatin: stāsts par aizmāršīgo saimnieci un spiegu-dārznieku

Pīrāga vēsture aizsākās māsu Tatinu viesnīcā, kas atradās Lamotte-Beuvron ciemā, divsimt kilometru attālumā no Parīzes. Ciemats ne ar ko īpašu neizcēlās, izņemot to, ka neliela viesnīca ar restorānu piesaistīja mednieku uzmanību, kuri ieradās šeit izklaidēties no galvaspilsētas. Apkārtējie purvi un meži bija pilni medījumu: pīles, irbes, mežacūkas, brieži... Mednieki nakšņoja māsu Tatinu viesnīcā, pusdienoja un vakariņoja restorānā un slavēja vienkāršos provinces ēdienus, kas viņiem tika pasniegti.

Māsas Stefānija un Karolīna Tatinas pie vīra neizgāja. Vai nu darbs neļāva pievērsties personīgai dzīvei, vai arī viņas savā ciematā neatrada piemērotu partiju, to neviens tagad nevar pateikt. Stefānija bija atbildīga par virtuvi, Karolīna rūpējās par viesiem, uzturēja tīras telpas. Tas notika 1898. gadā, pašā medību sezonas kulminācijā.

Māsu Tatinu viesnīcas restorāns bija pilns. Virtuvē gāja karsti tiešā un pārnestā nozīmē, visas plītis darbojās ar pilnu jaudu. Pati Stefānija Tatina darbojās ar ābolu pīrāgiem Tarte, kuri bija populāri viesu vidū. Process bija pārbaudīts un automatizēts: smilšu mīklas loksne tika izklāta apaļā formā, uz tās lika ābolu, cukura un sviesta kārtu. Tā bija visa gudrība. Tomēr šoreiz notika kas negaidīts. Stefānija aizmirsa ielikt pannā mīklu, ielika tajā ābolus, apkaisīja tos ar cukuru, šķipsniņu kanēļa, aplēja ar kausētu sviestu un iešāva cepeškrāsnī. Drīz vien no cepeškrāsns sāka izplatīties piedeguša cukura smarža. Apķērās, kad āboli ar cukuru jau bija paspējuši piedegt. Nebija laika gatavot jaunu pīrāgu. Viesi jau sen gaidīja desertu. Bija jārīkojas ātri. Stefānija pārklāja pildījuma augšdaļu ar mīklu un ielika to atpakaļ cepeškrāsnī. Kad kūka bija gatava, saimniece Tarte izgāza uz trauka ar āboliem virspusē, un, lai viesi neredzētu piedegušo pildījumu, pārklāja to ar biezu putukrējuma kārtu. Tā arī pasniedza. Kāds bija Stefānijas pārsteigums, kad viesi lūdza viņu ienākt restorāna zālē un sagaidīja ar aplausiem, apbrīnojot neparasto ābolu pīrāga garšu. Kopš tā laika Tarte māsu Tatinu viesnīcā sāka gatavot šādā veidā, nevis kā darīja iepriekš. Drīz vien ābolu pīrāga slava sasniedza galvaspilsētu. Gardēži sāka biežāk apmeklēt restorānu Lamothe-Beuvron ciematā. Viņu vidū bija slavenā restorāna "Maxim’s" īpašnieks Luiss Žils Annets Vodable. Sajūsmināts par ābolu pīrāga neatkārtojamo garšu, Vodable vērsās pie viesnīcas īpašniecēm ar piedāvājumu par jebkuru naudu pārdot viņam recepti. Māsas Tatinas bija glaimotas, taču galvaspilsētas viesim tika atteikts, aicinot viņu ciemos jebkurā viņam ērtā laikā, lai izbaudītu slavenā deserta garšu. Šķiet, ka jautājums tika atrisināts, bet  “Maxim’a” īpašnieks nebija pieradis atkāpties. Atgriezies Parīzē, viņš pierunāja vienu no saviem labākajiem pavāriem doties uz ciemu pie māsām, dabūt dārznieka darbu un uzzināt ābolu pīrāga noslēpumu. Pavārs aizgāja un darīja visu, kā saimnieks lika. Jaunais dārznieks pilnīgi neko nesaprata dārzkopībā. Turklāt viņš izmantoja katru mirkli, lai skrietu no dārza uz virtuvi un izklaidētu pavārus ar anekdotēm, bet pats uzmanīgi vēroja, kā viņi gatavo desertus. Drīz māsām Tatinām tas raisīja aizdomas. Spiegs tika aizdzīts ar kaunu, taču viņš jau bija ieguvis visu nepieciešamo informāciju un atgriezās Parīzē, rokās turot precīzu provinces ābolu pīrāga recepti. Drīz vien "Maxim’s" apmeklētājiem bija iespēja pasūtīt pārsteidzoši gardu "Tarte des Demoiselles Tatin". No šejienes recepte izplatījās visā Eiropā, un māsu Stefānijas un Karolīnas restorāns kļuva par kulta vietu daudziem gardēžiem Eiropā.

Mūsdienās māsu Tatinu viesnīca vairs nepastāv, bet ēka, kurā atrodas TarteTatin aizsardzības biedrības galvenā mītne, ir saglabājusies. Pats pīrāgs jau sen ir kļuvis par vienu no galvenajiem franču virtuves simboliem.

Neskatoties uz visu biedrības enerģisko darbību, pīrāga recepte laika gaitā pārstāja būt "ikoniska", parādījās dažādas "Tarte Tatin" versijas. Šodien šis pīrāgs tiek gatavots arī no bumbieriem, plūmēm, banāniem, dārzeņiem, pat sīpoliem un bekona. Tiesa, ābolu versija joprojām tiek uzskatīta par vispareizāko un klasiskāko. Par labāko pēc garšas atzīts no ''Ranet'' šķirnes āboliem gatavotais pīrāgs. Bet pat šeit ir iespējami varianti. Līdz šim nav rimuši strīdi par to, kurš pīrāgs tiek uzskatīts par visgardāko: izmantojot smilšu mīklu vai kārtaino mīklu. Pat pašā Francijā par šo jautājumu ir dažādi viedokļi, un pats pīrāgs dažādos reģionos tiek gatavots atšķirīgi. Bet ir arī vispārīgi noteikumi, kurus neviens nekad nepārkāpj. Tarte Tatin vienmēr pasniedz siltu.

Kā piedeva pīrāgam tiek piedāvāts vai nu putukrējums, vai saldējuma bumbiņa. Āboli tiek izmantoti dažādi, bet "Ranet" joprojām ir atzīts par labāko šķirni pīrāgam. Un vēl viens nepārkāpjams noteikums: pildījumam jābūt četras reizes vairāk nekā mīklai. Franči, ko tu padarīsi, pat radot saldo pīrāgu, domā par to, lai viņu kulinārijas izstrādājums nebojā figūru. Tieši tā, labi darīts!

Andrejs JAKUBOVSKIS

Attēlā: Apgrieztā ābolkūka (recepte laikrakstā)