3. decembrī sākas Advents un Baznīcas liturģiskais gads.
Kad 1759. gadā pie debesīm pirmo reizi parādījās Halleja komēta, bailes pārņēma daudzu zemju iedzīvotājus. Daudzi pārtrauca darbu, daudzi atstāja mājas, tika rīkotas pārlūguma procesijas, un daži aiz bailēm pat nomira, jo gaidīja drīzu pasaules galu. Tāpat tas bija arī 1845. gadā, arī 1910. gadā. Tad uzradās daudzi pareģi vai pat krāpnieki. Spekulanti pat sāka pārdot “pretkomētas tabletes”. Un kas visbrīnišķākais, ka šīs komētas parādīšanos astronoms Hallejs bija paredzējis jau daudz gadu iepriekš.
Vēsture zina daudzu karaļu un valdnieku vārdus, reliģiju dibinātāju un arī šķietamo Dieva “sūtīto”, tāpat daudzu filozofu un zinātņu vīru vārdus. Tomēr nekur neatradīsim pareģojumus par viņu atnākšanu pasaulē, par viņu piedzimšanas laiku, par dzīvi un nāvi. Vienīgi Jēzus Kristus bija iepriekš apsolīts. Iepriekš pareģota Viņa piedzimšana, dzīve, Viņa darbs, nāve.
Pietiek atvērt pravieša Isaja grāmatu, lai par to pārliecinātos. “Lūk, Jaunava ieņems un dzemdēs dēlu un dos Viņam vārdu Emmanuel” (Is. 7.1-4).
Neviens un nekad negaidīja Platona vai Sokrata, Buddas vai Muhameta piedzimšanu. Bet Jēzu Kristu gaidīja visi: labie un ļaunie, jūdi un pagāni. Gaidīja izvēlētā tauta ar saviem patriarhiem un karaļiem, ar tiesnešiem un praviešiem priekšgalā.
Arī šodien Viņu gaida miljoni. Vieni apzināti, citi neapzināti. Dažādi un katrs citādi. Gaidīšana un ilgas - tā jau kā ceļa pavediens iet cauri visai Vecai Derībai. Tā stiepjas cauri Jaunai Derībai un cauri visai cilvēces vēsturei.
Advents, kādu pārdzīvojam ik gadus, arī ir ilgu un gaidīšanas laiks. Tāda ir visa mūsu dzīve. Kristīgā reliģija ir arī ilgu gaidu reliģija - pēc satikšanās ar Jēzu Kristu.
Sākas jaunais liturģiskais gads. Visskaistākais laiks. Cilvēka sirdī sāk mosties Ziemassvētku nojautas - gaidas.
Advents ir ilgu laiks, gandares laiks, meklēšanas laiks. Šajā laikā mums jāmeklē grēku piedošana un Jēzus. Jēzu ir jāmācās skatīt gara acīm, un kas to ir panācis, tas ir no visa atraisījies, tam ir labi. Tas nes Viņa attēlu savā dvēselē. Meklēt Jēzu, tas ir mūsu galvenais uzdevums Adventā un visā dzīvē.
Kas ir Ziemassvētki bez Jēzus?
Kas ir cilvēka dzīve bez Jēzus?
Tā būtu eglīte bez svecītēm, pasaule bez saules, grezna pērļu kaste bez dārgām pērlēm.
Daudzi žēlojas par to, ka lūgšanas balss neatrod dzirdīgas ausis. Kāpēc? Man liekas tāpēc, ka arī mūsu lūgšanās ir pārāk daudz laicīgu lietu. Mēs domājama par laicīgo mantu, par laicīgām nastām un bēdām, no kurām ar Dieva palīgu gribam atbrīvoties. Mēs pārāk maz lūdzamies, lai Dievs lauztu mūsu cieto prātu, labotu mūsu samaitāto sirdi, kuras dēļ mums nāk daudz grūtību.
Mūsu Adventa cerības ir vairāk ārīgas, mazāk iekšējas. Mēs līdzināmies senajiem jūdiem, kuri visu laiku brēca pēc Pestītāja, bet, kad Viņš atnāca un gribēja nodibināt Dieva valstību, tad viņi dusmās novērsās un pat nodeva Jēzu krusta nāvei.
Mūsu Adventa cerībai jābūt dziļākai: domāsim pirmām kārtām par dvēseli un tikai tad par miesu. Pasaule ir pilna tādu nelaimīgo, kas savu dvēseli atdevuši dārzam, savam amatam, dzeršanai vai kam citam, kas mazvērtīgāks par cilvēku nemirstīgo dvēseli. Sakiet, vai tas nav bēdīgi, ka cilvēku lielākā daļa laicīgo interešu dēļ upurē savu dvēseli? Pavirši skatoties, mūsdienu apstākļos varētu likties, ka savādāk nemaz nevarētu būt. Siltie saules stari sauc pie sīpolu un gurķu dobēm. Tā iet diena pēc dienas, kamēr izaudzē, un svētdiena pēc svētdienas, kamēr tirgū pārdod. Tā tas iet no pavasara līdz rudenim un no rudeņa atkal līdz pavasarim.
Visi šie darbi prasa izveicīgas rokas un gaišas acis, tie neprasa dvēseli. Darba steigā nav laika domāt par dvēseli.
Svētais Jānis Kristītājs sagatavoja ceļu Pestītājam un sludināja: “Atgriežaties no grēkiem, meklējiet Dievu”. Bet Dievu meklēt var tikai tas, kas meklē savu dvēseli, kas saprot, ka dvēsele ir visdārgākā manta.
Prāvests, mag. theol. Janušs BULAŠS
