Pērnā gada augustā Aglonas bazilikas Sakrālajā laukumā iesvētītā baltā Kristus statuja. Tā novietota uz lielā krusta fona Krustaceļa staciju sākumā pie Egles ezera. Statuju darinājis skulptors Avetjans Grairs, kurš ir arī Krustaceļa bareljefu autors.
Katoļi tos svin 25. martā, pareizticīgie un citi Austrumu rita kristieši — 7. aprīlī. Tie ir tik nozīmīgi svētki, ka Latgalē vecie cilvēki mēdza teikt, ka šajā dienā pat putniņi nevij savas ligzdas.
Katoļu Baznīcā šie svētki parasti iekrīt Lielā Gavēņa laikā un ar savu priecīgo gaidīšanas noskaņu, kas saistīta ar dzimšanu un jaunu dzīvību, ne vienmēr atbilst mūsu gavēņa un gandarīšanas pārdzīvojumiem. Un tomēr ir kāda saikne, kas vieno Iemiesošanās un Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpumu. Tā ir mīlestība — Dievs, kurš ir mīlestība.
Tieši tāds Dievs atklājās Marijai pasludināšanas brīdī. Un Marija uzticējās un ticībā paklausīja Dievu. Viņa pilnībā pakļāva Dievam savu prātu un gribu: “Lai man notiek pēc tava vārda!” (Lk. 1,38). Pēc eņģeļa vēstījuma, ka Dievs izvēlējās Mariju par Pestītāja māti, Viņa pieņēma Dieva Vārdu savā sirdī un miesā un dzemdēja pasaulei Dzīvību.
Pāvests Pāvils VI Vatikāna II koncila laikā uzsvēra, ka Marija savā ticības pilnajā paklausībā Dievam ir paraugs katram kristietim.
