19. jūlijā uz Krāslavas Sv. Ludviķa baznīcu no Lizjē tika atvestas Svētās Terēzes relikvijas.
Tās ceļo pa Latviju kopš 3. jūlija. Tieši šajā dienā tās tika piegādātas uz Liepāju. Mūsu valsts kļuva par četrdesmit pirmo no tām, kurp relikvijas jau tika atvestas. Svētās Terēzes relikvijas atveda Rēzeknes un Aglonas bīskaps Jānis Bulis, kurš vērsās pie visiem draudzes locekļiem ar sprediķi.
Terēze Martena dzimusi 1873. gadā Alansonā, pulksteņmeistara Luija Martena ģimenē. Ģimene bija ļoti dievbijīga, un kopš bērnības Terēze un viņas četras māsas, kuras arī kļuva par mūķenēm, no vecākiem pārņēma patieso ticību. Kad Terēzei bija četri gadi, viņas māte nomira no vēža. Ģimene pārbrauca uz Lizjē. Deviņu gadu vecumā Terēze smagi saslima un atradās starp dzīvību un nāvi. Pēc negaidītas atveseļošanās meitene pilnībā nolēma veltīt savu dzīvi kalpošanai Dievam un baznīcai karmelītu klosterī.
1889. gadā, 15 gadu vecumā, Terēze pirmo reizi mēģināja iestāties klosterī, taču bīskaps atteicās dot viņai piekrišanu, aizrādot, ka viņa esot par jaunu. Nelīdzēja arī brauciens uz Romu, uz audienci pie pāvesta Leona XIII. Taču drīz vien bīskaps, pārliecinājies par to, ka Terēzes vēlēšanās nav mirkļa iegriba, mainīja savu lēmumu, un Terēze varēja realizēt savu sapni kļūt par karmelīti.
Septiņus gadus pēc iestāšanās klosterī Terēze saslima ar tuberkulozi. 1897. gada 30. septembrī meitene nomira, paliekot par visiem nepazīstamu mūķeni no tālā klostera. Pēdējos dzīves gadus viņa veltīja autobiogrāfiskajai grāmatai “Kādas dvēseles stāsts”, kurā aprakstīja savu dzīvi un izteica savas domas teoloģijas jautājumos. Par galveno jēdzienu Svētās Terēzes pārdomās kļuva tā saucamais “mazais ceļš”. Tā viņa nosauca ceļu uz svētuma sasniegšanu, neveicot varoņdarbus ticības labā. Viņa rakstīja: “Mīlestību var pierādīt ar darbiem, bet kā man jāizrāda sava mīlestība? Es nevaru veikt dižus darbus. Vienīgā metode, kā pierādīt savu mīlestību, ir kaisīt ziedus, un šie ziedi būs mazi ziedojumi, tāpat kā ikviens mans skatiens, vārds un mani ārēji necilie darbi, kurus es veikšu mīlestības vārdā.”
Neilgi pirms nāves Svētā Terēze sacīja: “Kad es nonākšu debesīs, pieiešu pie Visuaugstākā Dieva. Un Dievs Visuaugstākais man pateiks: “Ko tu gribi, manu meitenīt?” Un es atbildēšu: “Laimi visiem, kurus es mīlu!” Bet Svētā Terēze prata mīlēt visus cilvēkus.
Pēc Terēzes Martenas nāves tika izdota viņas grāmata “Kādas dvēseles stāsts”, kas ātri tika izplatīta visā pasaulē, jo tika tulkota daudzās valodās. 1956. gadā grāmatu latviešu valodā iztulkoja emigrējušais latvietis Jāzeps Trizna.
Svētā Terēze no Lizjē tika beatificēta 1923. gada 29. aprīlī un kanonizēta 1925. gada 17. maijā. 1997. gadā pāvests Jānis Pāvils II pasludināja Terēzi no Lizjē par Baznīcas skolotāju. Šādu goda titulu izpelnījās tikai visnopietnākie teologi svētais Augustīns, Akvīnas Toms...). Šīszemes gaitas viņa beidza 24 gadu vecumā.
Andrejs JAKUBOVSKIS
