Visusvētā Jaunava Marija bija taisnprātīgo vecāku, Dāvida pēcteča Joahima un Annas meita. Joahims un Anna nodzīvoja līdz vecumam un viņiem nebija bērnu.
Abi cītīgi lūdza Dievu, lai Viņš dāvātu tiem bērnu, apsolot, ka šis bērns veltīs savu dzīvi kalpošanai Dievam Jeruzalemes templī. Dievs sadzirdēja viņu lūgšanas un dāvāja viņiem meitu, kuru nosauca par Mariju. Kad Jaunavai Marijai apritēja trīs gadi, viņi atveda Viņu uz Jeruzalemes templi, lai veltītu Dievam. Dievam doto meiteni sagaidīja virspriesteris Zaharija ar daudziem garīdzniekiem. Uz templi veda 15 pakāpienu kāpnes. Mazā Marija, šķiet, nevarēja pati uzkāpt augšā pa šīm kāpnēm. Taču, Dieva gribas stiprināta, Viņa patstāvīgi iegāja templī. Vēlāk virspriesteris, Dieva mudināts, ieveda Visusvēto Jaunavu Mariju svētnīcā, kur tikai reizi gadā varēja ieiet pats virspriesteris. Visi brīnījās par neparasto notikumu. Jaunava Marija dzīvoja kopā ar dievbijīgām mūķenēm, kuras bija veltījušas sevi kalpošanai Dievam, lūdza Dievu, lasīja Svētos Rakstus, strādāja un deva solījumu Dievam, ka vienmēr būs šķīsta Jaunava. Kad Marijai apritēja 14 gadu, Viņas vecāki jau bija miruši. Garīdznieki saderināja viņu ar Jāzepu, svēto 80 gadus veco sirmgalvi, arī no Dāvida dzimtas, lai viņš kļūtu par Jaunavas Marijas nevainības sargātāju. Tāpēc Marija apmetās viņa mājās Nācaretē.
