Savas dzimtās draudzes baznīcu par katedrāli, šeit ciemojoties, nosauca Jelgavas bīskaps Edvards Pavlovskis. Katoļu rokasgrāmatā ir teikts, ka katedrāle ir diecēzes galvenais diev-nams, kurā ir bīskapa krēsls kā autoritātes simbols, kur viņš māca, celebrē Svēto Misi un sprediķo. Juridiski katedrāle nav atkarīga no veida, izmēra vai greznuma.
Un, lūk, 25. maijā šī 207 gadus vecā, necilā koka baznīciņa uz Bērziņu un Svariņu pagastu robežas uz vienu piektdienas pievakari kļuva par bīskapa E. Pavlovska sēdekli, kur viņš kopā ar emeritēto bīskapu Antonu Justu celebrēja Sv. Misi un sprediķoja. Abi augstie dvēseļu gani kopā ar svētceļniekiem no Jelgavas, Rīgas un Jūrmalas draudzēm bija ieradušies nomaļajā Beresnē, lai savu novadnieku vidū atzīmētu V. E. E. Pavlovska priesterības 37. gadadienu.
Dievkalpojuma ievadvārdos Ekselence izteica prieku par to, ka atkal atrodas savā dzimtajā draudzē, nu jau savā “katedrālē”, jo “kur bīskaps, tur arī katedrāle.” Viņš neslēpa gandarījumu par līdz pat koriem piepildīto baznīcu, gluži kā viņa bērnībā. Sv. Misi jubilārs upurēja par sevi un visiem klātesošajiem.
Sprediķī augsti godātais viesis pateicās klātesošajam savam priekšgājējam un skolotājam Ekselencei Antonam Justam, kurš noorganizēja šo tikšanos, un atzinās, ka pats nebūtu iedomājies un uzņēmies kaut ko tamlīdzīgu. “Ekselence Justs sacīja, ka jāaizbrauc. Kad būs pagājis gads bīskapa amatā, tad lai es darot, ko gribot. Man neatlika nekas cits, kā pieņemt šo izaicinājumu,” uzsvēra bīskaps Pavlovskis. Turpinājumā sprediķotājs atcerējās vairākas zīmīgas epizodes no savas bērnības, ko piedzīvoja Beresnes baznīcā, runāja par Dieva žēlastību, gādību un vadību attiecībā uz sevi, atgādinot, ka līdzīgas lietas Kungs dara katra cilvēka dzīvē, tikai jāmāk tās saskatīt un pieņemt. (Sprediķa izklāstu publicēsim kādā no nākamajiem laikraksta numuriem.)
Tas bija patiešām emocionāls dievkalpojums. Daudzus ciemiņus patīkami pārsteidza skanīgie vietējo sievu dziedājumi. Noslēgumā bīskaps E. Pavlovskis atzīmēja: “Boikō beresnīšu dzīdōšo-na lyka maņ otkon justīs kai mōjōs.” Pēc Sv. Mises daudzi vēlējās sveikt dārgo ciemiņu viņa priesterības gadskārtā.
Emeritētais bīskaps A. Justs atcerējās, kā viņš savā sirdī gavilējis, kad uzzināja sava amata pārņēmēja vārdu. Viņi bija labi pazīstami, jo abi garīgajā seminārā bija pasniedzēji, kopā dzīvoja. Viņš tāpat pakavējās atmiņās par neseno kopīgo svētceļojumu uz Romu, tikšanos ar pāvestu Benediktu XVI. Ekselence Justs pateicās beresniešiem, ka viņi izaudzinājuši tik labu priesteri un bīskapu, izcilu dvēseļu ganu ne tikai Jelgavai, bet visai Latvijai.
Beresnes draudzes prāvests Aivars Kursītis izteica gandarījumu par to, ka Ekselence izvēlējās svinēt iesvētīšanas par priesteri atceres gadadienu kopā ar novadniekiem.
“Kad Jūs šeit svinējāt savu primīcijas Sv. Misi, man bija nedaudz vairāk par diviem mēnešiem,” sacīja priesteris Aivars. Draudzes vārdā viņš pasniedza jubilāram gleznu, kurā attēlota Beresnes sv. Annas baznīca. “Kad Jums gribēsies atcerēties savu bērnību, uzlūkojiet to!” teica tagadējais dievnama saimnieks. Rādot dāvanu klātesošajiem, tās saņēmējs smaidot jautāja: “Vai tā tiešām neizskatās pēc katedrāles?!”
Visvairāk sveicēju bija no dzimtās draudzes: meitenes, kuras gatavojas pirmajai svētajai Komūnijai, jaunieši no brīvā laika pavadīšanas centra, bērziņietes un svariņietes, bijusī kaimiņiene Monika Brenča... Sirsnīgi, no dvēseles dziļumiem nākušie vēlējumi skanēja latviešu, latgaliešu, krievu valodā.
Apsveicēju vidū bija Dagdas novada domes priekšsēdētāja otrā vietniece Sandra Viškure, kura Beresnes draudzei pasniedza dāvanu karti Ls 250 vērtībā visnepieciešamāko remontdarbu uzsākšanai, Bērziņu un Svariņu pagastu pārvalžu vadītāji Romualda Demida un Edgars Tjarve.
No Rīgas atbraukušais brīnišķīgās balss īpašnieks Tadeušs no Kristus Karaļa draudzes, kur pirms iesvētīšanas par bīskapu daudzus gadus kā prāvests kalpoja E. Pavlovskis, jubilāram veltīja latīnisko acapello dziedājumu “Ave, Maria!”, ko kopējā svētceļojumā ar bīskapu esot dziedājis arī Romā.
Šajā izjustajā mūsu novadnieka Ekselences godināšanas ceremonijā izskanēja daudz sirsnīgu vārdu, arī labestīga humora gan no jubilāra, gan no dievlūdzēju puses. Sen nebiju izjutusi šo Latgales lauku cilvēkiem tik raksturīgo sirsnību, vienkāršību, patiesumu.
Svinības Beresnes “katedrālē” noslēdzās ar kopīgo fotografēšanos un sātīgo (kaut arī piektdienas gavēnim atbilstošo) maltīti baznīcas dārzā, ko bija sarūpējuši viesmīlīgie saimnieki.
