Ciešanas - Dieva dāvana

Bet vai ciešanas var būt Dieva dāvana? Absurds! - varbūt jūs teiksiet. Tas drīzāk ir Dieva sods, kaut gan pats Kristus mūs brīdināja: piedzīvotās nelaimes nav vienmēr sods par grēku (LK 13, 1-5). Visbiežāk ciešanas nozīmē pārbaudi vai audzinošu sodu, kas mudina mainīt dzīves stāju un sirdi atgriezties. Pateicoties šim procesam, cilvēkā atjaunojas labais. Tādēļ ciešanas izprotamas kā gandarīšana. Tomēr vispilnīgākā atbilde uz jautājumu par ciešanu nozīmi ir mīlestība. Dieva mīlestība piešķir ciešanām galīgo nozīmi. Debesu Tēvs mūs mīl un tāpēc pārmāca, audzina.
Svētais pāvests Jānis Pāvils II, kam ir tiesības runāt par ciešanām, jo viņš tik daudz cietis, savā Apustuliskajā vēstulē Salvifici doloris (Par ciešanām, kas nes pestīšanu) 1984. gadā skaidroja: lai cilvēks varētu atklāt savās ciešanās Dieva spēku, jānoiet garš iekšējs ceļš.
Kādā dzīves periodā ikvienam no mums nākas sastapties ar ciešanām - fiziskām un morālām. Strādājot sociālās aizsardzības dienestā un bērnu sociālās rehabilitācijas centrā “Mūsmājas”, pārliecinājos, cik smagi pārbaudījumi jāiztur slimniekiem, kuriem nepārtraukti jādzer dzīves rūgtais kauss. Taču vienlaikus, iepazīstoties ar morālajām ciešanām raksturīgo plašumu un daudzveidību, secināju, ka dvēseles sāpju nebūt nav mazāk par fizisko ciešanu veidiem. Redzēju, cik daudzās ģimenēs bērni vecākiem un vecāki bērniem kļūst par ciešanu un pārdzīvojumu krustu. Bieži vien veselie nepalīdz slimajiem, jaunie - vecajiem un nevarīgajiem, tādēļ daudziem dzīvu bērnu vecākiem mūža novakare jāpavada pansionātos, bet bez vecāku gādības palikušajiem bērniem jādodas uz sociālās aprūpes iestādēm, audžuģimenēm vai pie aizbildņiem. Tas tāpēc, ka daudzi pazaudējuši dzīves jēgu, pakrituši zem alkoholisma un amorāla dzīvesveida smaguma. Neiecietība, naids, vardarbība, nemiers, bailes, izmisums, nedzimušu bērnu nokaušana… Neciešamas sāpes izjūt tie, kuru palīgā saucienus neviens nedzird, kā arī ievainotie un sakropļotie karos, avārijās, katastrofās, nelaimes gadījumos, kas kļuvuši par invalīdiem uz mūžu un daudzi no kuriem piekalti pie invalīdu ratiņiem un gultām, bērni - invalīdi, kuru ciešanas reizēm ir tik nepanesamas, ka liekas - Dievs viņus ir atstājis.
Kopš tā laika, kad Kristus, mūsu Kungs, brīvprātīgi uzņēmās ciest un nomirt par mums, sāpēs, kaut arī vēl joprojām ievaino, ir ieguvušas jaunu nozīmi. Mīlestība noņem tām rūgtumu. Mums vajadzīgs Dieva atbalsts, tad spējam izmantot sāpes, lai dzēstu savus un citu cilvēku grēkus.
Caur Kristus ciešanām un Lieldienu noslēpumu Dievs īstenoja cilvēces pestīšanu, ļāva arī katram cietējam kļūt par līdzdalībnieku atpestīšanas misijā. Sv. apustulis Pāvils saka: “Savā miesā papildinu to, kā iztrūkst Kristus ciešanās, par labu Viņa Miesai, kas ir Baznīca” (Kol 1.24). Ciešanās Baznīca saskata īpašu vērtību. Lūk, kāpēc ciešanas ir dāvana, jo tās ir atpestīšanas līdzeklis.
Kristus neapslēpa no saviem mācekļiem un sekotājiem ciešanu nepieciešamību. Viņš teica ļoti skaidri: “Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi un ik dienas ņem savu krustu un seko man” (Lk 9.23).
Esmu bijusi lieciniece tam, cik ļoti atšķirīga ir ticīga un neticīga cilvēka attieksme pret sāpēm, dažādiem pārbaudījumiem, grūtībām. Gadiem ilgi esmu apbrīnojusi savas garā stiprās tantes Helēnas izturību krustaceļā, kuru viņa izgājusi kopā ar saviem kurlmēmajiem un aklajiem dvīņiem. Šo krustu viņai izdevās panest tāpēc, ka tā smagumu vienmēr lika Visvarenā rokās. Pirms dažiem gadiem viņa ir aizgājusi mūžībā, taču ticu, ka viņa joprojām turpina uzticēt savu meitu un dēlu, kuri 58 gadus dzīvo absolūtā tumsā un klusumā, Dieva un Diev- mātes gādībai, svēto un sargeņģeļu aizsardzībai.
Arī manā dzīvē bijis ne mazums dažāda veida dzīves sitienu - gan tad, kad vēl biju tāla no Dieva, gan tad, kad palīdzību lūdzu no tā Kunga pēc atgriešanās uz pestīšanas ceļa. Grūtas un drūmas ir bijušas pārbaudījumu dienas bez paļaušanās uz Dievu - dvēseles tumsa, vientulība, nesaskaņa pašai ar sevi, bezcerība, bailes, izmisums, dusmas, ilgstoša depresija, neticība, ka spēšu piecelties un iet tālāk. Pēc manas atgriešanās, ticībai nostiprinoties un arvien dziļāk iepazīstot Dievu, sāku saprast, ka pasaulē viss notiek pēc Dieva prāta. Jēzus deva man spēku smagajos brīžos, kuru bijis daudz. 2001. - 2005. gads man pagāja nāves ēnā. Piecos gados - piecu tuvu cilvēku aiziešana mūžībā: laulātais draugs, znots, dēls, māmiņa, māsa. Šajā laikā vienīgi Dievs zināja, kas notiek manā sirdī. Brīžiem ciešanas bija tik lielas, ilgstošas un sirdi plosošas, ka nespēju pat lāga lūgties. Taču centos pilnīgi paļauties uz Dievu, un Viņš deva spēku izturēt sāpes, pārvarēt tās. Kungs taču zināja, cik vāja esmu, pati niecība, un nepameta mani nelaimē, dvēseles tumsā. It īpaši pēc dēla nāves izbaudīju Dieva lielo žēlsirdību un mīlestību, kad pārliecinājos, ka ciešanas var būt nenovērtējama Dieva dāvana. Toreiz es lūdzos ar vārdiem: viss ir Dieva žēlsirdība, pat Dēla nāve; paldies Tev, Kungs!
Arī turpmākajos gados no svētajiem esmu mācījusies augsti vērtēt dzīves grūtības, slimības, ar mīlestību un pazemību nest šos ikdienas krustus un par visu pateikties Jēzum, kurš pirmais izdzēra ciešanu rūgto biķeri. Ne tikai savas žēlsirdības apustulei māsai Faustīnei, bet arī man Jēzus saka: “Nebīsties ciešanu! Es esmu kopā ar tevi.” Un kopā ar Sv. Faustīni mācos nekurnēt un nežēloties, bet tikai pateikties par visu: “Jēzu, es Tev pateicos par ikdienas grūtībām attiecībās ar tuvākajiem; par to, ka tiek pārprasti mani nodomi; par to, ka mani līdzcilvēki mani pazemo; par skarbo apiešanos ar mani; par vājo veselību.
Arī Sv. Bernadete man ir paraugs. Viņa šādi lūdzas: “Pateicos Tev, Jēzu, par manu nožēlojamo un pūstošo miesu; par slimību, kura cepina kā uguns; par maniem kauliem, kuri ir satrūdējuši; par svīšanu un karsoni; par griezīgajām un asajām sāpēm… Pateicos Tev, Jēzu!” Tikai tas, kurš patiesi tic, spēj par visu būt pateicīgs, arī par ciešanām, slimībām, sāpēm, fizisko kroplību. “Miers jums! Neraudiet un nebīstieties. Es esmu.” Ar šiem vārdiem Jēzus sveic ikvienu, kas Viņu meklē. Bet vājākas ticības cilvēkos ciešanas mēdz izraisīt neapmierinātību un konfliktu attiecībās ar Dievu, gadās, ka cilvēks pat praktiski noliedz Dievu. Tomēr jebkuras ciešanas var būt izturamas, ja kāds mums tādos pārbaudījumos palīdzēs, ja mūs mīlēs. Neaizmirsīsim, ka ciešanas, ko rada mīlestības trūkums, pamestība, padara visu neizturamu.
Savā vēstījumā 2015. gada Pasaules slimnieku dienā pāvests Francisks atgādināja “ieraudzīt brālī un māsā, kas cieš, Kristus seju, kurš caur ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos ir sasniedzis cilvēces pestīšanu.” Viņš uzsvēra, ka reizēm mēs esam tik lielā steigā, sapinušies darbošanās un ražošanas neprātā, ka aizmirstam par nesavtību, to, ko nozīmē uzņemties rūpes un atbildību par otru. “Laiks, kas pavadīts kopā ar slimajiem, ir svēts, uzskata Svētais tēvs. Viņš skaidro: “Pat tad, kad slimība, vientulība un nespēks apgrūtina sevis veltīšanu citu labā, ciešanu pieredze var kļūt par priviliģētu žēlastību laiku un avotu tam, lai iemantotu un augtu sapientia cordis (sirds gudrībā). Savu vēstījumu pāvests Francisks noslēdz ar lūgšanu, uzticot visus sirgstošos Dievmātes aizbildniecībai: “Ak, Marija, Gudrības Sēdeklis, aizlūdz kā mūsu Māte par visiem slimajiem un tiem, kuri par viņiem rūpējas!”


Genovefa Kalviša
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 24 (27.03.2015.).


"Ezerzemes" redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.
Lasi "Ezerzemi" elektroniskā versijā! Vairāk info: ezerzeme@ezerzeme.lv