Kāpēc mums jāpiedalās kapusvētkos?

Kristieši tic, ka nāve nav cilvēka iznīcināšana, bet tikai pāreja citā būtībā, un tā nesarauj arī mīlestības saites ar tuviniekiem. Baznīca jau no pirmkristiešu laikiem ir pārliecināta par iespēju palīdzēt mirušajiem. Šī pārliecība balstās uz visas Baznīcas vienotības patiesību, kura izteikta dogmā par svēto sadraudzību. Šī dogma uzsver, ka pastāv stingra saikne starp visiem Mistiskās Kristus Miesas locekļiem, vienotiem ar savu Galvu, kā arī savstarpēji vienotiem, neatkarīgi no tā, vai tie atrodas ceļinieku stāvoklī virs zemes, vai attīrīšanās stāvoklī pēc nāves, vai arī ir sasnieguši savu mērķi - Dieva skatīšanu debesīs. Visi piedalās Dieva mīlestībā, kā arī pārdabiskajos labumos, kurus Kristus izpelnījis savai Baznīcai.
Pēc Nikejas un Tridendes Koncilu mācības ticīgie uz zemes caur lūgšanām un labiem darbiem, sevišķi caur Euharistisko upuri, panāk to, ka tie mirušie, kas atrodas šķīstītavā, var ātrāk sasniegt debesis. Turpretī atpestītie palīdz tiem, kas attīrās virs zemes, ar sevišķu aizstāvniecību pie Dieva. Arī dvēseles šķīstītavā var izlūgt žēlastības cilvēkiem uz zemes. Paši kādreiz piedzīvojam, ka pēc aizgājēju nāves jūtam lielāku vienotību, nekā dzīves laikā.
Garīdznieki kapusvētkos parasti mums atgādina par nāvi, mūžību, svēto sadraudzību. Bet vai mēs ieklausāmies viņos? Kapusvētkos Dagdā š.g. 30. maijā dekāns Pāvels Odiņš savā saturīgajā sprediķī uzsvēra: “Piedaloties kapusvētkos, kristīgs cilvēks ļoti labi saprot, ka vajag lūgties par mirušajiem, pārdomāt par savu nākotni, sadzirdēt Dieva balsi, kurš pastāvīgi cilvēkam saka: “Tava Tēvija ir debesis, bet nevis virs zemes. Neaizmirsti, cilvēk, Dievu un savu Tēviju.”
Jā, kristīgajam cilvēkam tas būtu jāsaprot. Bet vai tiešām saprotam? Varbūt daļa, bet ne visi. Pirms savas uzrunas dekānam bija kādu brīdi jānogaida, jo bariņš klātesošo pie kapa blakus lielajam kapsētas krustam bija pārāk skaļš traucēklis. Kad vēlāk par to stāstīju saviem radiem, jaunietis no vecticībnieku konfesijas teica: “Mūsu batjuška būtu nekavējoties izraidījis šādus traucētājus no dievkalpojuma vietas.”
Vērojumi kapusvētkos liecina, ka ļoti daudzi klātesošie neapzinās lūgšanu lielo spēku. Parasti tikai neliela daļa ticīgo pievienojas priesterim, dziedātājiem, citiem lūdzējiem pie kapsētu centrālajiem krustiem vai kapličām. Pat zinot, ka vislietderīgākais palīdzības veids mirušajiem ir mūsu piedalīšanās Svētajā Misē, ne visi ticīgie pēc kapličas zvanu aicinājuma, kā tas notiek Krāslavas centrālajos un Meža kapos, steidzas pulcēties tuvāk altārim. Daudzi paliek pie savu tuvinieku kapu kopiņām vai apvienojas pulciņos, taču visbiežāk ne jau tāpēc, lai lūgtos un vienotos klusās pārdomās ar saviem mīļajiem aizgājējiem, bet lai izpļāpātos ar ilgi neredzētiem radiem, draugiem un paziņām. Bieži sarunu troksnis traucē dievkalpojumu norisi tiem, kuri vēlas lūgties par saviem mirušajiem tuviniekiem.
Jau minētajā uzrunā dekāns P. Odiņš uzsvēra: “Ne jau tradīcijas dēļ, bet gan ticības, mīlestības, pateicības dēļ mūs visus šeit kopā saaicināja Dievs, lai atgādinātu: atgriezies, cilvēk, arī tev būs jāmirst [..]. Vislaimīgākais ir tas cilvēks, kurš saprot, kas ir dzīvība, nāve, mūžība [..]. Vajag vienmēr atrast laiku pārdomām par dzīves jēgu, mūžību, savu Radītāju. Kapusvētki atgādina mums vēl par vienu svētu pienākumu: kristumticīgajam cilvēkam vajag ne tikai ticēt Jēzum Kristum, kurš ir augšāmcēlies, bet arī sludināt dzīvo Jēzu Kristu katru dienu.
[..] Katram jāsaprot, ka visskaistākais ziediņš, ko šodien atnesām saviem tuviniekiem, visgaišākā svece, ko iededzām, vissakoptākais kaps, visskaistākā piemiņa ir vienkāršā lūgšana: “Mūžīgo mieru dod viņiem ticīgiem nomirušiem, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņiem!””
No saturīgās dekāntēva svētrunas Dagdas kapsētā, kas pārliecināja ar vairākiem minētajiem dzīves piemēriem, citēju tikai dažus fragmentus, kas, manuprāt, palīdzēs rast atbildes uz jautājumu, kāpēc mums jāpiedalās kapusvētkos. Uz aizlūgumiem dzimtas kapsētās parasti sabrauc mirušo tuvinieki no malu malām. Viņu vidū ne mazums ir arī neticīgo, citticībnieku, mazticīgo, tāpēc ir saprotams, ka viņus vairāk par lūgšanām interesē atkalredzēšanās prieks ar radiem un paziņām. Nereti viens otrs vēlas padižoties ar atvestajiem eksotisko ziedu pušķiem. Kāds cits ar pārākuma apziņu izrāda nesen uzstādīto lepno un dārgo pieminekli. Neiztrūkst arī pēc pēdējā modes kliedziena darināto dāmu tērpu demonstrēšanas. Vienīgi ļoti žēl, ka tiek aizmirsts, ka mēs visi esam Dieva bērni. Un ikvienam no mums godbijīgi jāizturas svētā vietā, kāda ir kapsēta, un ka Dievs pēc nopelniem novērtē mūsu rīcību.
Savas svētrunas noslēgumā dekāns P. Odiņš aicināja klātesošos dzīvot ar mīlestību, ticību, pateicību un lūgt Dievu, lai Viņš pasargā no mūsdienu modernās slimības, kura valda starp cilvēkiem. ”Un šī slimība ir dvēselē ierakstītā lepnība: es pats esmu dievs, cita dieva negribu; es pats gribu valdīt, tiesāt, pats zinu, kādi likumi vajadzīgi, zinu, kas man vajadzīgs, lai es būtu laimīgs. Ir nepieciešams izdzēst no savas sirds un dvēseles tādu briesmīgu uzrakstu un pierakstīt tikai vienu: “Kungs Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs!” Un tad savā nāves stundā dzirdēsim šos Jēzus Kristus vārdus: “Šodien tu ar Mani būsi paradīzē.”



Genovefa KALVIŠA
Laikraksts "Ezerzeme" Nr. 47 (26.06.2015.).


Lasi “Ezerzemi” elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!

"Ezerzemes" redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.