Pāvests Francisks 2015. gadu ir pasludinājis par konsekrētās dzīves gadu. Vairāk par konsekrēto dzīvi laikraksta “Ezerzeme” lasītāji var uzzināt no Palīdzētāju dvēselēm šķīstītavā kongregācijas māsas Ņinas Skagales Začestes stāstījuma. Māsu Ņinu tagad varam uzskatīt par krāslavieti (viņai šeit ir dzīvoklis), kura strādā Rīgā.
— Vai māsai Ņinai šis ir pieņemtais vārds, vai tāds bija arī laicīgajā dzīvē?
— Pēc II Vatikāna koncila kongregācijas māsu vārds paliek tāds, kāds tika dots kristībā, lai apzinātos Kristības sakramenta lielo nozīmi cilvēka dzīvē.
— Pastāstiet, lūdzu, par Jūsu ceļu līdz konsekrētai dzīvei.
— Mans ceļš pie Dieva nebija viegls. Mans tēvs ir kara virsnieks, tāpēc mūsu ģimene pārcēlās no vienas vietas uz otru. Bērnību es pavadīju Krievijā. Kad man bija 21 gads, atgriezāmies vecāku dzimtenē Latvijā. Sarežģīts bija garīgo meklējumu ceļš. Biju audzināta neticības garā. Sākumā mēs nonācām sektā. Pateicoties manas mātes negatīvajai pieredzei sektā, var pateikt, ka Jēzus Kristus izglāba mūs no tālākiem maldiem. Mēs visi atgriezāmies katoļu Baznīcā. Es slepenībā no vecākiem tiku nokristīta bērnībā. Tēva māte, mana vecmāmiņa, nokristīja mani nelielajā Salnavas baznīcā, kad man bija trīs gadi.
Kad sāku apmeklēt baznīcu, gribējās vairāk uzzināt par Dievu. Pateicoties kustībai “Neokatehumenālais ceļš”, sāku saprast, kas ir Baznīca, kopiena, Dieva Vārds, Euharistija. Tajā laikā jutu aicinājumu būt tuvāk Dievam, bet nevarēju iedomāties, ka kļūšu par konsekrētu personu. Es pat īsti nezināju, ka tādas ir. Ilgojos pēc lielākas tuvības ar Dievu, pēc dzīves, kuru gribēju pilnībā atdot Kungam. Tāda iespēja man radās pēkšņi, negaidīti.
Manā dzīvē daudz kas ir noticis paradoksāli. Man ir jaunākā māsa. Viņa vienmēr bija stingra rakstura, nopietna, nevienā nekad neiemīlējās. Es apbrīnoju viņu - kā var neiemīlēties? Es, cik vien varu sevi atcerēties, vienmēr biju kādā iemīlējusies. Sapņoju, ka man būs daudz, daudz bērnu, ka es būšu daudzbērnu mamma. Māsa mācījās tikai uz labām un teicamām atzīmēm, bija gudra, nopietna. Domājām, ka varbūt viņa būs tā, kas ies uz klosteri, bet es kļūšu daudzbērnu māte. Kādu reizi es negaidot pati izteicu viedokli, ka viss būs otrādi. Pat nobijos no tā, ko pateicu, bet tūdaļ sapratu, ka tas bija pravietojums. Tā arī notika. Manai māsai tagad ir 11 bērni (smejas), bet es aizgāju uz klosteri vēl pirms viņas apprecēšanās.
Tālākie notikumi risinājās šādi. Māsa Margarita no Palīdzētāju dvēselēm šķīstītavā kongregācijas uzaicināja mani aizbraukt uz Poliju, uz svinībām sakarā ar mūža solījumu salikšanu. Ar vecāku svētību es aizbraucu uz šiem svētkiem. Pati sev un citiem apgalvoja, ka tikai paskatīties. Bet iekšējā balss teica, ka es tur palikšu. Paņēmu līdzi visnepieciešamāko dzīvei, savu lielo Svēto Rakstu grāmatu. Un tiešām, pēc svētkiem es paliku Polijā pie māsām klosterī. Tas bija 1993. vai varbūt 1994. gadā, uzreiz pēc tam, kad pabeidzu mācīties par arhitekti.
— Vai arī jūsu kongregācijā ir sagatavošanās posms?
— Jā. Vispirms viens gads postulātā, tad divi gadi noviciātā un pēc tam četri gadi jumirātā. Svētsolījumus sākumā saliek uz vienu gadu un pēc tam - mūža solījumus.
— Kur bijušas Jūsu kalpošanas vietas?
— Tagad - Rīgā. Pirms tam bija Daugavpilī, Polijā, nedaudz arī Krāslavā.
— Kāda saistība Jums ir ar Krāslavu?
— Krāslava ir mūsu kongregācijas Latvijā šūpulis. Krāslavā bija pirmā kopiena, daudzu māsu kalpošanas vieta. Krāslava ir ļoti tuva mani sirdij. Ja būtu darbs, labprāt paliktu šeit. Iztiku mēs pelnām ar darbu. Krāslavā nebija iespēju strādāt, tikai tāpēc aizbraucu uz Rīgu. Varbūt vēl atgriezīsimies uz šejieni.
— Vai kongregācijas māsas dzīvo kopienā?
— Dzīvojam kopienā, bet apslēptā veidā, dzīvokļos, kā parastie cilvēki. Neviens nezina, ka esam Dievam veltītas personas. Mēs vadāmies pēc svētās Nācaretes ģimenes parauga. Neviens nezināja, ka Jēzus ir Dieva Dēls, domāja, ka Jēzus ir Jāzepa dēls, bet Marija - vienkārša sieviete, Jēzus māte, nevis Dieva izvēlēta Jaunava. Arī mēs dzīvojam parastu dzīvi - vienkāršu, apslēptu dzīvi.
— Kādi ir jūsu kopienas galvenie uzdevumi?
Visu, ko darām - strādājam, lūdzamies, ciešam, priecājamies, bēdājamies, mēs upurējam par dvēselēm šķīstītavā. Viņas ir visnabadzīgākās starp cilvēkiem. Šeit, virs zemes, katrs nabags, katrs bomzis var palūgt sev naudu vai kaut ko citu un saņemt. Bet dvēseles šķīstītavā pilnīgi atkarīgas no mūsu lūgšanām. Viņas nevar sev izlūgt atbrīvošanu no ciešanām.
— Bet mums viņas var palīdzēt?
— Mēs zinām, ka ir Svēto sadraudzība, trīs baznīcas: triumfējošā baznīca debesīs, kur visi svētie, kopā ar Jēzu, redz Dievu vaigu vaigā; ceļojošā baznīca esam mēs - visi svētceļojošie uz Debess Tēviju; un attīrošā, cietēja baznīca - dvēseles šķīstītavā. Svētie debesīs lūdzas par mums. Arī šķīstītavas dvēseles var mums palīdzēt. Mēs esam viens no otra atkarīgi. Beigās mēs būsim viena Baznīca - Jēzus Kristus Mistiskā Miesa, kur mēs esam tās locekļi. Ļoti svarīgi to atcerēties, īpaši tagad, kad ir tik daudz sašķeltības, cilvēki nevar viens otru pieņemt. Vajag atcerēties, ka visi esam Dieva bērni, ka vajag tiekties uz vienotību, atkarību no savstarpējās mīlestības.
— Jūs teicāt, ka dienišķo maizi Jums jāpelna ar darbu. Ar ko nodarbojaties Jūs?
— Darbojos ar bērniem svētdienas skolā pie sv. Alberta baznīcas draudzes. Tas ir brīvprātīgais darbs. Bet maizes darbs man ir ikonogrāfija - pati rakstu ikonas un pasniedzu teoriju kursos visiem, kuri grib iemācīties rakstīt ikonas. Tas arī notiek sv. Alberta draudzes “Alfa” kursu telpās. Nodarbības ir divreiz nedēļā - trešdienās un sestdienās.
— Ar ko Svētā Tēva izsludinātais konsekrētās dzīves gads ir īpašs jūsu kongregācijas praktiskajā dzīvē?
— Tas mums ir ļoti nozīmīgs gads. Tas no jauna atgādina vispārējo kopējo aicinājumu uz svētumu. Kā pāvests ir teicis, konsekrētās personas gars ir Evaņģēlijs, pravietojums un cerība pasaulei. Evņģēliju savā dzīvē mēs cenšamies izpildīt burtiski - sekojot Jēzum, Krustā sistajam Jēram, kur tik Viņš ies. Pravietojums - mēs esam kā zīme cilvēkiem, ka mūsu galvenais mērķis ir Debess Tēvija, kur mūs gaida mūsu mīlošais Līgavainis Jēzus. Cerība pasaulei - mēs varam izdzīvot mīlestības attiecības ar Dievu un pārējiem cilvēkiem, kas dod cerību un prieku pasaulei.
— Ko Jūs gribētu novēlēt mums - lajiem, īpaši jaunatnei?
— Svēta lieta ir lūgties, lai būtu vairāk aicinājumu uz konsekrētu dzīvi. Tas atkarīgs no ģimenēm. Ja būs labas, ticīgas ģimenes, tad būs labi svētie aicinājumi. Tāpēc jālūdzas arī par ģimenēm, īpaši šeit Latvijā.
Gribu iedrošināt jauniešus, kuri meklē savu ceļu, novēlēt viņiem drosmi, lai viņi drosmīgi atsaucas Dieva aicinājumam - vai tas būs aicinājums uz dzīvi ģimenē, vai uz klosterdzīvi, lai droši dod atbildi. Ļoti daudz mūsdienās ir remdenu, neizlēmīgu jauno cilvēku, kuri kļūst par vecpuišiem un vecmeitām, nerealizē savu aicinājumu, nonāk depresijā, dažādās atkarībās, nav laimīgi cilvēki. Lai cik grūti ir, ja sekosi Dieva balsij, atradīsi laimi, prieku savā dzīvē, augsi mīlestībā. Laimīgs cilvēks var būt tikai tad, kad ir īstas, tuvas attiecības ar Jēzu.
— Paldies Jums par sarunu. Lai svētīgs ir Jūsu kalpojums! Lai Dievmāte stāv Jums klāt! Lai Jēzus sūta savu Garu!
Genovefa Kalviša
Laikraksts "Ezerzeme" Nr. 72 (22.09.2015.).
Lasi “Ezerzemi” arī elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!
"Ezerzemes" redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.
