Lūgšanu krelles dažādās reliģijās

Mazliet no ­vēstures
Vismaz divas trešdaļas cilvēku ikdienā lieto lūgšanu krelles. Šī prakse sākusies senākos laikos. Lūgšanu krellēm ir milzum daudz formu un nozīmju, tomēr to izmantošanas galvenais nolūks ir palīdzēt dievlūdzējiem skaitīt lūgšanas. Pārbīdot krellīti pēc krellītes, lūgšanu, psalmu vai mantru skandēšana iegūst ritmu, palīdz koncentrēties un meditēt.
Pētnieki domā, ka pirmie, kas sāka izmantot vītnē savērtas krelles lūgšanu skaitīšanai, bija hinduisti Indijā vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras. Pēc tam šo praksi ieviesa arī budismā, kas ap 5. gs. p.m.ē. atdalījās no hinduisma kā atsevišķs virziens un izplatījās Ķīnā, Korejā, Japānā, Tibetā, Šrilankā un citur Āzijā. Islāms, pateicoties saiknei ar budismu un hinduismu, arī pieņēma lūgšanu krelles.
Hinduismā lūgšanu krelles sauc par džapa māla. Tulkojumā džapa nozīmē mantras vai dievības vārda atkārtošanu, bet māla - vītni. Arī budismā lūgšanu krelles sauc par māla, un visbiežāk tās ir no 108 pērlēm, kas liecina par tuvību ar hinduismu. Budistu lūgšanu krelles reizēm ir uzvērtas uz piecu krāsu diegiem - balta, zila, dzeltena, sarkana, zaļa, kas simbolizē piecus apgaismības aspektus.
Pirmās ziņas par kristiešu lūgšanu krellēm ir no 3.-5. gs, un tās saistās ar tā sauktajiem tuksneša tēviem, kas meklēja Dievu izolētībā un skaudras dzīves apstākļos, izmantoja oļus un virvi ar mezgliem, lai skaitītu lūgšanas Dievam. Bet katoļu rožukronis parādījās tikai 13. gs. Katrai reliģijai ir simbolisks krellīšu skaits un bieži vien arī materiāls, no kā tās darinātas, un pati vītnes struktūra. Senās izcelsmes dēļ šim reliģiskajam aksesuāram ir ne vien vēsturiska nozīme, bet arī svarīga vieta mākslā un kultūrā.

Dzīves pērles - luterāņu jaunievedums
20. gs 90. gados zviedru luterāņu bīskaps Martins Lennebo ceļojumā piedzīvoja vētru un nonāca kādā mazā Grieķijas salā, kur bija spiests pavadīt vairākas dienas. Vērojot grieķu zvejnieku pirkstu virtuozo rotaļu ar tradicionālajām krellēm, bīskapam dzima iedvesma radīt Kristus vītni jeb dzīves pērles. Atgriezies Zviedrijā, viņš izgatavoja krelles, kuras izmantoja savās lūgšanās un dievkalpojumos. Drīz tās pārņēma daudzi luterāņi visā pasaulē.
Dzīves pērles sastāv no 18 dažādu krāsu krellēm - 12 apaļām un 6 iegarenām. Katrai ir sava simboliska nozīme, katra kaut ko vēsta par Kristu un mums pašiem. Vislielākā ir zelta pērle, kas atgādina par Dievu un to, ka neesam pamesti vieni. Sešas garenās pērles simbolizē klusumu, ko bīskaps īpaši gribēja uzsvērt: lūgšana nav tikai vārdi, tā ir atrašanās Dieva priekšā - ar tukšām rokām, klausoties. Maza, mirdzoši balta pērle atgādina, ka esam radīti pēc Dieva līdzības, bet divas lielās, baltās - ka mums ir piedots (kristietība un atdzimšana). Divas sarkanās krelles ir mīlestība, zilā - dzīve, melnā - nakts. Ir zīle, kas simbolizē tuksnesi, un trīs pērles - noslēpumu. Kopumā Kristus vītne vēsta par dzīves ceļu. Tai nav formulētas noteiktas, mehāniskas lūgšanas - katrs pēc izvēles var skaitīt tās vai meditēt par katru pērli.

Katoļu rožukronis
Uzskata, ka par katoļu rožukroņa rašanos jāpateicas sv. Dominikam un viņa 13. gs. sākumā nodibinātajam Dominikāņu ordenim. Šis ordenis kļuva par galveno rožukroņa popularizētāju. Oficiāli katoļu Baznīca pāvesta Leona X personā sankcionēja rožukroni tikai 1520. gadā, lai “pretotos ķeceriem un to aizstāvjiem”.
Rožukroņa būtība ir lūgšanā izdzīvot jeb meditēt par Jēzus Kristus dzīvi, vienlaikus lūdzot viņa Mātes Jaunavas Marijas aizbildniecību. Tradicionālais rožukronis sastāv no 59 krellītēm - sešām lielām un 53 mazām, kas izkārtotas piecās dekādēs, tas ir, desmit mazās zīlītes un viena lielā, vēl ir piekars no vienas lielās un trim mazajām krellītēm, ko noslēdz krucifikss.
Rožukroni skaita, vairākkārt atkārtojot vienas un tās pašas lūgšanu formas, no kurām visbiežāk sanāk atkārtot lūgšanu Esi sveicināta, Marija. Pieci dekanāti simbolizē piecus noslēpumus, katrā no tiem vienu reizi skaita Tēvreizi Tēvs mūsu, desmit reižu Esi sveicināta, Marija un vienu reizi Gods lai ir Tēvam…

Pareizticīgo lūgšanu mezgli
Diezgan atšķirīgas ir pareizticīgo lūgšanu krelles, ko izmanto gandrīz tikai mūki un mūķenes klosteros. Krievijā tās sauc par čotki, Grieķijā - komboskini un tamlīdzīgi. Parasti tās ir melnas vilnas vai zīda cilpas, kurās kreļļu vietā iesieti sarežģīti mezgli. Cilpu noslēdz mezglots krusts, aiz kura ir pušķis. Vilna simbolizē Kristus ganāmpulku, melnā krāsa - grēku nožēlu, pušķis - Dieva valstību, kurā var nokļūt tikai caur krustu.
Tradicionāli pareizticīgo krelles veidotas no 100 mezgliem (mūsdienās sastopamas arī variācijas, piemēram, no 33, kas simbolizē krustā sistā Kristus vecumu); parasti ik pēc desmit vai 25 mezgliem ir ievērta krelle, lai būtu vieglāk skaitīt. Lūdzoties krelles tur kreisajā rokā, lai ar labo varētu mest krustu. Citā laikā tās parasti aptin ap kreisās plaukstas locītavu, lai neaizmirstu par lūgšanu; tās var ielikt arī kreisajā kabatā, bet nav pieņemts likt ap kaklu vai pie jostas - lai saglabātu pazemību un neizrādītos. Reizēm pareizticīgo lūgšanu kreļļu pušķi skaidro praktiski - tas noder asaru slaucīšanai, nožēlojot grēkus.

Vecticībnieku ļestovka
Vēl īpatnējākas ir vecticībnieku lūgšanu krelles ļestovka (no krievu valodas vārda ļestnica- kāpnes). Ļestovka ir pīta vai cilpveidā sašūta ādas vai auduma lente ar 102 lapiņām jeb pakāpieniem, kas sadalīti skaitliski nevienādās grupās, lai parocīgi varētu noteikt lūgšanu un paklanīšanos skaitu. To noslēdz četri trīsstūrveida gabaliņi lapostki - evaņģēliju simbols, kas noteikti ir apšūti un izrotāti. Lūgšanu kreļļu aplis simboliski nozīmē nepārtrauktu lūgšanu, tā ir garīgās pacelšanās zīme no zemes debesīs. Lūgšanu krelles ir nepieciešams piederums ikvienam ticīgajam, lūdzoties mājās vai dievnamā, un obligāts garīgā tēva apģērba piederums.


Genovefa KALVIŠA
Izmantota informācija no žurnāla “Leģendas” un garīgās literatūras.


Laikraksts "Ezerzeme" Nr. 75 (02.10.2015.).


Lasi “Ezerzemi” arī elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!

"Ezerzemes" redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.