Apbedīšanas un mirušo pieminēšanas tradīcijas Latvijā

Rituālo ugunskuru vieta – svecītes
Mirušo piemiņas dienai un svecīšu vakaram kapos pirmsākumi meklējumi simtiem gadu tālā senatnē, par ko liecina pētnieku atsegtās ugunskuru vietas senajās apbedīšanas vietās un kapsētās. Rituālais ugunskurs bija viena no dzelzs laikmeta dzīvojošo lībiešu un latgaļu mirušo atceres dienu tradīcijām. Tādi izmantoti 14.-18.gs. kapsētās. Gan aizvēsturē un senos laikos, gan viduslaikos mirušajiem nereti kapā lika kvēlojošas ogles. Senākajās bēru tradīcijās tādējādi tika šķīstīta kapavieta. Savukārt viduslaikos ogles kalpoja par sava veida vīraka kociņiem. Ar tām aromatizēja līķi un tādējādi liecināja par tīkamu upuri un labu rīcību Radītāja priekšā.
Bēru paražas pamazām izzūd vai mainās 13. gs. līdz ar kristianizāciju. Piemēram, šajā laikā mirušais vairs netiek bērēts ugunskapā vai apglabāts uzkalniņu kapā, izzūd akmeņu konstrukcijas virs apbedījumiem un daudzi citi rituāli, ko kristīgā Baznīca uzskata par “pagānisku” un tādējādi izskaužamu. Jau 14. gs. pamazām nostiprinās jaunas tradīcijas un dažādas Baznīcas regulas nosaka gan apbedīšanas vietu ierīkošanas kārtību, gan mirušo apbedīšanas veidu.
Rīgas pilsētas latviešu nastu nesēju brālības 1450. gada statūtos teikts: “Ja kāds šīs ģildes jeb savienības brālis Rīgā vai jūdzes attālumā no pilsētas nomirst, tad visiem brāļiem jāierodas, lai mironi cienīgi ar svecēm un līķa pārklāju uz kapu aizvadītu.” Kurzemes un Zemgales hercogistes mācītājs Georgs Mancelis 17. gs. raksta: “Pēc latviešu ticējumiem sveču dienas sveces var novērst vētru, pērkonu, krusu un zibeni, aizdzīt spokus, bet mirstošajiem, kam tās rokās tiek dotas, rāda gaismu, lai tas mūžīgā dzīvošanā varētu ieiet.”

Uz viņsauli – ar piedevām
Viena no noturīgākajām un plašāk zināmajām paražām bija mirušo apbedīšana ar kapa piedevām. Līdzi uz viņsauli dotais dažādu priekšmetu klāsts ir bagātīgs un krāšņs. Daudzi tūkstoši senlietu, kas reiz atrastas apbedījumos, tagad glabājas dažādos muzejos. Tās ir greznas rotas, ieroči, monētas, dažādi darba rīki un daudz citu lietu. Bez tam kapā līdzi deva arī pārtiku. Rakstītajos avotos pieminētie pārtikas produkti ir maize un alus. Maizes klaipu ielika mirušajam rokās vai kopā ar pilnu alus krūzi novietoja mirušajam pie galvas. Folkloras materiālā, kas liecina par 18. un 19. gs. tradīcijām, bieži minēta mirušajiem kapā līdzi dotā pudele brandavīna. Tomēr arheoloģiski pētītajos jauno laiku apbedījumos līdz šim neviena šī alkoholiskā pudele nav atrasta.
Ilgāku laiku saglabājās arī tāda tradīcija kā dvēseļu (veļu) mielošana. 17. gs. hronikā Dionīsijs Fabrīcijs raksta: “Kad līdz vakaram ēdiens ir neskarts, viņu dvēseles uzrunā ar šādiem vārdiem: “Visumīļās dvēseles, mēs esam jūs pacienājuši pēc savas iespējas (..)” Ar šiem vārdiem viņi dvēselēm nolikto ēdienu un dzērienu pārnes uz savām telpām un apēd paši.”
Laika gaitā šī tradīcija mazliet transformējās. Mirušajiem domātās veltes tika izdalītas ubagiem, kuru uzdevums bija lūgties par aizgājušajiem. Arī senās kapsētās atsegtās ugunskuru vietas pētnieki saista ar mirušo atceres dienās rīkotajām svinībām.
Apbedījumu dažādās pozas
Latviešu tautas ticējumi vēsta, ka miršanas brīdī aizgājējs jānovieto uz salmiem, rokā tam liekot skalu vai sveci. Mirstošais gulēja taisni uz muguras, lai tā skats būtu vērsts augšup – uz debesīm. Kad cilvēks bija nomiris, viņu tieši tā, uz muguras, parasti guldīja kapā. Tomēr bija izņēmumi, kad mirušais apbedīts uz sāniem, ar saliektām kājām, uz vēdera vai pat, piemēram, ar nocirstu galvu. Iemesli nav viegli atšifrējami, tomēr uzskata, ka senāk uz vēdera apbedīja pašnāvniekus, laulības pārkāpējus, burvjus, raganas un citādus negantniekus.
Latvijā zināmi 34 apbedījumi, kuros mirušais guldīts uz vēdera. Madonas pusē pierakstītā ticējumā teikts: “Daži, kam nelaiķis nedeva miera, atrakuši viņa kapu un apgriezuši zārku uz mutes, tad mironis vairs nevarot no kapa iznākt.”
Starp senākajām bērēšanas tradīcijām ir kapa bedres izklāšana ar dabas materiāliem. Senākajos sieviešu un meiteņu apbedījumos kapa bedres izklāšanai un mirušā pārsegšanai nereti izmantoja bērzu tāsis, liepu mizas vai papardes. Ja mirušo sievieti guldīja koka šķirstā, tad, piemēram, ar papardēm izklāja tā galvgali.
Dabas materiālu izmantošana līķauta vietā (līķauts ir salīdzinoši jauna tradīcija, praktizēta kopš 13. gs.) novērota latgaļu un Daugavas lībiešu vēlā dzelzs laikmeta kapu laukos, bet praktizēta arī viduslaikos, pārsvarā Austrumlatvijā 13.-16. gs.

Kapavietas un bēru ­pakalpojumi
Viduslaikos mirušos neapglabāja līķautā, bet saglabājās prakse tos guldīt kapā laicīgā tērpā. Mirušo apbedīšanai vairs netika izraudzītas pie baznīcām ierīkotās kapsētas, bet šim nolūkam izmantoja citas ar baznīcām nesaistītas vietas.
Līdz ar svētā kulta izplatīšanos, mirušos glabāja arī dievnamā. Gribētāju atdusēties tik īpašā vietā kļuva arvien vairāk, un drīz vien bija skaidrs, ka šai iespējai nepieciešami kaut kādi ierobežojumi. Augstākā garīdzniecība noteica konkrētu personu loku, kuriem šo iespēju atvēlēt. Šajā sarakstā tika iekļauti sociāli augstāko slāņu pārstāvji – garīdznieki, valdnieki, baznīcas patroni u.c. Atsevišķu grupu veidoja mocekļi un svētie, kuru pīšļus uzglabāja altārī.
Latvijas teritorijā šī tradīcija parādījās 12. un 13. gs. mijā. Indriķa hronika vēsta par Mārtiņsalas baznīcā 1203. gadā apglabāto priesteri Zigfrīdu. Ikšķiles baznīcā apglabāja bīskapus Meinardu un Bertoldu. Krāslavas Romas katoļu baznīcas kriptā kopš 1775. gada sāka veidot Plāteru ģimenes apbedījumus, kur kā pirmais tika apglabāts baznīcas fundators grāfs Konstantīns Ludvigs Plāters, pēc tam viņa sieva Auguste Oginska Plātere (1791. g.).
Ar laiku svētā atdusas vieta kļuva par maksas pakalpojumu, par ko liecina saglabātie 17. un 18. gs. baznīcu dokumenti. Takse tika noteikta, cik tuvu vai tālu atvēlētā vieta atrodas no altāra. Par visvērtīgāko uzskatīja vietu pašā altāra daļā, un tā varēja maksāt pat 5-6 reizes vairāk nekā iespēja atdusēties dievnama durvju pusē. 17. un 18. gs. populāri kļuva ierīkot dzimtas kapenes, kā, piemēram, jau minētās Plāteru dzimtas kapenes Krāslavā.
Viduslaikos mirušo apbedīšana kapsētās bija būtisks baznīcas ienākumu avots. Tiesa, oficiāli pieprasīt samaksu bija liegts. Garīdznieki varēja saņemt labprātīgus ziedojumus, kas, visticamāk, daudzviet bija obligāti. Rakstiskie avoti liecina, ka samaksa varēja būt gan naudā, gan graudā, piemēram, par vienu govi. Saglabātajos dokumentos par Sāmsalas bīskapiju 16. gs. minēts gadījums, ka priesterim atvestā govs drīz pēc tam nosprāgusi un baznīcas vīrs uzskatījis, ka tādējādi samaksa nav veikta. Viņš turējis mirušo neapglabātu, līdz saņēmis vietā citu govi.
* * *
Laika gaitā Latvijas teritorijā pastāvējušoas dažādas mirušo apbedīšanas un pieminēšanas tradīcijas, vienas vijušās cauri gadsimtiem, teju nemainīgas, citas aizmirstas, transformējušās vai pamazām radušās no jauna. Šīs un vairākas citas tradīcijas lielā mērā atšķīrās no pārējā kristīgajā Eiropā ievērotās prakses.


Genovefa Kalviša
Izmantota informācija no Dr. hist. V. Muižnieka seno apbedīšanas tradīciju pētījumiem un žurnāla “Ilustrētā vēsture” Nr. 92.