Priesteris

Labdien, tēvs Eduard! Jau sen neesam ar Jums aprunājušies. Vai baznīcā notiek restaurācijas darbi?

Mūsu baznīcā restaurācijas darbi ir bijuši, ir un būs, ja tikai būtu finansējums. Jūs saprotat, ka draudze nespēj atrast šādus līdzekļus, tāpēc esam ļoti pateicīgi par sadarbību un finansiālo atbalstu “Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldei” un tā vadītājam Jurim Dambim, kurš pie mums viesojies vairākkārt un vienmēr ir gatavs palīdzēt ar padomu. Pateicoties pārvaldei mūsu draudzē kopš 2016. gada tiek atjaunota sakristeja – senākā Sv. Ludvika baznīcas daļa. Mūsu sakristeja ir unikāla – tās griestus rotā 18. gadsimta otrās puses freskas, tāpēc tās restaurācija ir priecīgs notikums ne tikai draudzei un pilsētai, bet ir arī svarīgs visas Latvijas kultūras dzīvē. Projekta summa ir 55 tūkstoši eiro. No tiem 25% finansē Kultūrkapitāla fonds, bet 75% – Kultūras mantojuma pārvalde. Mēs ceram, ka šogad visi darbi sakristejā tiks pabeigti.

Pateicoties Polijas kultūras mantojuma ārzemēs Tautas institūta "Poloņika” finansiālajam atbalstam, Dievmātes altāris tika atjaunots aizpērn, bet Jēzus Sirds altāris – pērn. Tagad tie izskatās tieši tādi, kādi tika iecerēti un celti 19. gadsimtā.

Daudz kas ir paveikts, vēl vairāk ir jāpaveic. Ir nepieciešams atjaunot bijušā teoloģiskā semināra un klostera fasādes, bet pirms tam jāveic pamatu hidroizolācija. Darbs būs pamatīgs un dārgs. Es ļoti gribētu cerēt uz turpmāku sadarbību ar fondiem un organizācijām, kas līdz šim ir bijušas atsaucīgas mūsu vajadzībām.

Jūsu sapnis droši vien ir redzēt baznīcu pilnībā atjaunotu?

Tas nav tikai mans kā draudzes priestera sapnis, tas ir katra draudzes locekļa sapnis un ne tikai. Mūsu baznīca ir Latvijas kultūras mantojuma piemineklis, tai ir paliekoša vērtība visiem cilvēkiem. Ar to mums vajadzētu lepoties. Tā ir ne tikai Krāslavas, bet arī Latgales, Latvijas un visas Eiropas bagātība.

Mēs esam ļoti pateicīgi par finansiālo palīdzību baznīcas atjaunošanai un restaurācijai, taču daudz kas ir atkarīgs no draudzes. Apustulis Pēteris teicis: "Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu”. Draudzi veido ne tikai baznīcas akmeņi un ķieģeļi, bet arī cilvēki, kurus jānovērtē. Protams, iedzīvotāju skaits samazinās, un līdz ar to arī draudzes locekļu skaits. Tāpēc jo vērtīgāka ir visu palikušo līdzdalība draudzes dzīvē. Esmu pateicīgs visiem par materiālo vai garīgo līdzdalību. Un es lepojos ar baznīcas draudzes locekļiem. Tie ir draudzes garīgā bagātība.

Neskatoties uz to, ka draudzes locekļu skaits kļūst mazāks, priestera darba apjoms nemainās.

Garīgā alga nav atkarīga no cilvēku skaita. Ir lietas, kuras mēs nevaram mainīt. Kā teica svētais Augustīns: "Dievs nepieprasa neiespējamo". Ja Tas Kungs no jums kaut ko prasa, tad viņš dod jums spēku tikt galā ar pārbaudi. Draudze samazinās, kļūst arvien grūtāk uzturēt baznīcu, apmaksāt komunālos maksājumus utt. Mēs darām, ko varam. Un laicīgās pasaules likumus ne vienmēr var attiecināt uz garīgo dzīvi. Protams, man sāp sirds, kad redzu, ka baznīcā paliek arvien mazāk draudzes locekļu, ka jaunā paaudze dodas uz Rīgu vai ārzemēm. Un lielākā daļa no viņiem droši vien neatgriezīsies... Bet es pats izvēlējos savu ceļu, tagad atliek tikai iet līdz galam un kalpot Kungam.

Andrejs JAKUBOVSKIS, autora foto

Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.5
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties:  ezerzeme@ezerzeme.lv