Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis

Augšdaugavā pamazām mācās dzīvot kopa jaunajā novadā 

Cieši piekļāvies savam kādreizējam centram – Daugavpilij, kā arī brāļu – lietuviešu Paņevežsa un Utenas apriņķiem, Augšdaugavas novads pēc 2021. gada Administratīvi teritoriālās reformas nu iecelts arī visas civilizētās Eiropas robežas sardzē – divi no tās 25 pagastiem – Skrudaliena un Saliena nonākuši tiešā par agresorvalsti kļuvušās Baltkrievijas tuvumā. Lai arī pašiem uz savas ādas nu jau vairākus gadus nākas izbaudīt kaimiņvalsts autoritārā režīma rīcības sekas, tas ir, lukašenkistu izraisīto nelegālo migrantu krīzi, vietējie gan saka, ka nekādu lielo apdraudējumu no tā gan nejūtot – šobrīd visu veidu Latvijas spēka struktūru darbošanās pierobežā esot tik pārliecinoša kā nekad agrāk... Bet vairāki aptaujātie atzīst, ka dzīve kļuvusi sarežģītāka. Un ne jau tikai tāpēc, ka vienam otram preču iegāde un piegāde abpus robežai bijis gadiem ierasts rūpals, sliktākais, ka kara un attiecīgi slēgtās robežas dēļ teju ar varu pārrautas ģimeniskās saites.

Baidās būt pārprasti vai nesaprasti 

Jāatzīst, šis bija vienīgais projekta izpētē ietvertais novads, kur viedokļu aptaujā uzrunātos ļaudis neizdevās pierunāt fotografēties vai kā citādi atpazīstami identificēt sevi medijos – esot bail. Bail, ka tiks nesaprasti vai pārprasti. Vieniem bail, ka kaimiņi nesapratīs, otriem, – ka pašu pārliecība varētu īsti neatbilst valdošajiem viedokļiem... Vairums vispār nevēlējās runāt par novada nākotni, tā stiprajām un vājajām pusēm, tomēr mums izdevās dažus dažāda vecuma cilvēkus pierunāt savu viedokli paust. Lūk, ko mums – laikraksta «Latgales Laiks» – žurnālistiem, vērtējot šodienas situāciju novadā, Latgalē, kā arī to, kā paši jūtas, dzīvojot savā valstā Latvijā (visi uzsvēra, ka ir mūsu valsts pilsoņi), ekspresaptaujā pastāstīja četru dažādu Augšdaugavas novada pagastu iedzīvotāji.  

Svetlana, Biķernieku pagasta Augšdaugavas novada iedzīvotāja “Es mīlu Latgali, savu novadu, bet man šķiet, ka mūsu valdība pēdējā laikā dara visu iespējamo, lai pilnībā atbrīvotos no krieviem valstī un, pirmām kārtām, Latgalē. Viņi nevēlas saprast, ka Krievija -- tie nav visi krievi. Es, piemēram, nosodu karu Ukrainā. Kā var attaisnot slepkavības? Mēs, dzīvojot netālu no Baltkrievijas un Krievijas robežas, izjūtam stresu, nedod Dievs kaut ko tamlīdzīgu piedzīvot šeit. Mums ir jāsaprot, ka stiprākus padarīs apvienošanās, nevis šķelšanās. Nevajag šķirot cilvēkus pēc tautības, nevajag aizliegt mums lietot dzimto valodu, un, ticiet man, tad Latgalē būs lielāka saticība nekā tagad.”

Aleksejs, Demenes pagasta Augšdaugavas novada iedzīvotājs, pensionārs "Kāpēc tika aizliegti Krievijas kanāli? Man tur patika daudzi raidījumi, ziņas es gandrīz neskatījos. Bet tagad laukos pat   nav ko darīt, reizēm klausos “Doma laukumu”. Kas sagaida mūsu laukus? Nekas labs. Jaunieši aizbraukuši uz Rīgu vai ārzemēm, esam palikuši tikai mēs, veči. Cik ilgi mēs te vēl dzīvosim? Kad mūsu vairs nebūs, izmirs arī lauki. Lai Latgale kļūtu stiprāka, tajā ir jāiegulda nauda, nevis jāatņem pēdējais. Kāpēc skolas tiek slēgtas? Skolās ne tikai bērni mācās, bet strādā arī vietējie iedzīvotāji. Celiet šeit rūpnīcas, fermas. Būs darbs, būs arī cilvēki un Latgale dzīvos.”

Alīna, Sventes pagasta Augšdaugavas novada iedzīvotāja “Šogad es uzmanīgi klausījos mūsu prezidenta uzrunu Jaunajā gadā. Man viņš patīk, beidzot ir valsts vadītājs, kurš nešķiro cilvēkus pēc tautības. Edgars Rinkēvičs šoreiz apsveica ne tikai latviešus, bet visus Latvijas iedzīvotājus, arī mūs -- krievus. Tas, protams, palīdz stiprināt mūsu garu šeit, Latgalē. Mēs sākam justies kā Latvijas daļa. Gribētos, lai mūsu reģionam  Rīgā veltītu vairāk uzmanības. Mums ir vajadzīgas darba vietas, kur varētu strādāt mēs un mūsu bērni, lai ģimenēs būtu labklājība. Tad arī cilvēki sāks atgriezties un palīdzēs attīstīt dzimto valsti.”

Edgars, Kalkūnes pagasta Augšdaugavas novada iedzīvotājs “Vairumam mūsu novada iedzīvotāju beidzot vajadzētu saprast, ka ir jābūt vienotiem, nevis jāfano par Putinu un viņa rokaspuišiem. Ja Krievija mūs sadomātu bombardēt, neviens 

neskatītos, kura -- krieva vai latvieša -- māja tiek uzspridzināta. No Putina asiņainajām rokām ietu bojā visi, arī mūsu bērni. Mums jākļūst vienotiem, mums beidzot ir jāpamostas. Es neesmu pret krieviem un krievu valodu, esmu par to, lai arī mūsu -- latviešu -- valoda tiktu cienīta. Jūs šeit dzīvojat daudzus gadus. Tad kāpēc jūs nemācāties mūsu valsts valodu? Mūsu tuvinieki pēc 1940. gada okupācijas nez kāpēc bija spiesti ļoti ātri iemācīties krievu valoda.”   

Diāna, Sventes pagasta Augšdaugavas novada iedzīvotāja, studente "Es zinu savas ģimenes vēsturi. Manus senčus, krievus, 1949. gadā gribēja izsūtīt uz Sibīriju. Par laimi, tas nenotika, mana vecmāmiņa piedzima Latvijā. Un es ļoti priecājos, ka šeit dzīvoju. Man patīk Latgale, šeit ir ļoti skaisti, pārsvarā dzīvo brīnišķīgi cilvēki. Un esmu ļoti sarūgtināta, kad, atbraucot uz Rīgu, no dažiem kursa biedriem dzirdu, ka mums ir tikai rašisti. Tā nav patiesība. Pie mums ir ļoti daudz valstij lojālu cilvēku, gribētos, lai arī valsts būtu lojālāka mums, Latgales iedzīvotājiem. Pašlaik studēju Rīgā, augstskolā, tagad ir brīvlaiks. Pēc augstskolas beigšanas plānoju atgriezties mājās, lai strādātu šeit savā specialitātē. Ceru, ka man viss izdosies.”

Nīcgalieši pamazām atgūstas pēc savas skolas zaudēšanas

Doties uz Nīcgali mūs pamudināja sabiedriskās politikas centra «Providus» veiktajā pētījumā noskaidrotais. Izrādās, ka vienīgi šajā Augšdaugavas novada pagastā nav nevienas nevalstiskās organizācijas. Kāpēc tā, – trūkst uzņēmīgi ļaužu, viedokļu līderu? Vietējai kopienai nav kopīgu interešu? Kā jau tas nereti gadās, apskatot lietas kārtīgi, atbildes pavisam citas... Bet daudzas no tām saistījās ar vietējās skolas slēgšanu 2017. gadā...

Kā toreiz un arī tagad uzsver vietējie, skola bija īsta vietējā gaismas pils – kultūras oāze, visu svarīgo notikumu centrs. Pēc skolas zudēšanas atgūties nenācās viegli... Tomēr nu Nīcgales pagastā kopiena atradusi savas atbalsta un aktivitāšu “salas” – savas piederības un stiprā pleca vietas. Un tādas, kā uzsver vietējie, ir trīs: pirmskolas izglītības iestāde jeb bērnudārzs «Sprīdītis», Nīcgales tautas nams un arī Nīcgales katoļu baznīca.

Nīcgales pietura

Kad pēcpusdienā no skolēnu autobusiem izbirst bērni, pagasts ir dzīvs! 

šobrīd Nīcgales pirmsskolas izglītības iestādē «Sprīdītis» var sastapt tikai tās vadītājas pienākumu izpildītāju Ingrīdu Mickeviču, jo gan kolēģiem, gan arī bērniem jūlijs un augusts ir brīvlaiks. Bērnudārza pagalmā strādnieki novāc nozāģētos kokus. Ingrīda rāda, ka to vietā atjaunos sporta laukumu. Tāpat viņa priecājas, ka šogad «Sprīdīti» apmeklēja 25 bērni vecumā no viena gada un septiņu mēnešu līdz septiņu gadu vecumam un ka gadu no gada šis skaitlis paliek... nemainīgs. Tie ir gan Nīcgales pagasta, gan kaimiņpagastu – Līksnas, Kalupes – bērni, viena māmiņa savu lolojumu ved pat no Dubnas pagasta. Tieši stabilā audzēkņu skaita dēļ pašvaldība «Sprīdītī» veica eiroremontu, par kuru nīcgalieši bija sapņojuši vēl kopš šī gadsimta sākuma (bērnudārzs dibināts pirms 30 gadiem).

“Mēs priecājamies, ka esam vajadzīgi bērniem un viņu vecākiem. Tas mūsu veiksmes stāsts ir izglītības kvalitāte (to turam ļoti augstu), latviskā vide un ģimeniskā atmosfēra. Mēs esam deviņi kolēģi, kas redz, izglīto, lutina katru bērnu. Vecāki saka, ka piesaista arī darba laiks. Ja vecāks savu bērniņu atved jau 7.30, tad viņš paspēj aizbraukt uz darbu Daugavpilī vai tepat «Latfloras» kūdras ieguvē un vēlāk viņš var izņemt bērnu jau pēc darba, jo mūsu darba diena beidzas 18.00,” stāsta Ingrīda ar cerību, ka jau septembrī bērnudārzā atkal būs ne mazāk kā 20 līdz 25 bērni.”

Jāpiebilst, ka šajā bērnudārzā bērniem viss ir bez maksas – gan ikdienas nodarbības, gan interešu pulciņi, te darbojas tautas deju kolektīvs un ansamblis, kas abi skatēs iegūst otrās pakāpes diplomus, piedalās arī Nīcgales tautas bibliotēkas un pagasta pasākumos. Vienīgi vecākiem par ēdināšanu jāmaksā daļēju vai pilnu maksu.

Lai gan Nīcgales pagasts robežojas ar diviem citiem novadiem un atrodas pie lielās šosejas Daugavpils-Rīga, pēc skolas aizvēršanas maza daļa vecāku atdeva bērnus kaimiņpašvaldību skolās. Ingrīda novērojusi, ka Špoģu vidusskolas un Vaboles pamatskolas (uz šo skolu brauc arī Ingrīdas meita, otrās klases skolniece, un dēls, jau piektās klases audzēknis) skolēnu autobusi ir lieli un pilni ar Nīcgales bērniem, tikmēr uz Līvānu novadu no Nīcgales dodas mazais mikroautobuss.  

Runājam ar Ingrīdu arī par to, ka vietējā pašvaldība atrodas tuvāk iedzīvotājiem nekā ministrijas Rīgā, tāpēc svarīgs ir pašvaldības atbalsts vietējai kopienai. 

Vaicāta, kāpēc pati savulaik nav aizbraukusi no Nīcgales, Ingrīda stāsta, ka piecus gadus dzīvoja Daugavpilī un studēja universitātē, lai kļūtu par pamatskolas skolotāju. Jā, pilsētā ir daudz lielākas darba un atpūtas iespējas, taču Ingrīda nejutās šai pilsētai piederīga. Viņa pastāstīja: “Kad varēja atgriezties, mēs ar vīru atbraucām uz Nīcgali. Esmu nīcgaliete nevis pilsētniece, un Nīcgale ir manas Mājas, te esmu dzimusi, te pabeidzu Nīcgales pamatskolu. Pārbraucot no Daugavpils, uzreiz sāku strādāt «Sprīdītī». Nu jau šajā darbā ir aizsteigušies desmit gadi, un šobrīd arī vadu šo bērnudārzu. Brīvajā laikā dziedu Nīcgales tautas nama sieviešu vokālajā ansamblī «Dzirkstelītes» un spēlēju Nīcgales tautas nama amatierteātrī «Kvēlošās sirdis». Tepat Nīcgalē katru nedēļu divus vakarus ir atvērta sporta zāle, tur sanāk daudz cilvēku, tur varam ieraudzīt arī mūsu jauniešus un bērnus, tur sportoju arī es kopā ar meitu un dēlu. Varbūt pastaigājoties pa Nīcgali dienas laikā pagasta dzīve šķiet mierīga un klusa, taču, kad skolas laikā četros pēcpusdienā atbrauc skolēnu autobuss, no tā izbirst bērni un jaunieši, un pagasts ir dzīvs! Tikko bija kapusvētki, sabrauca radu radi, baznīca bija pilna. Vasarās no brīvlaikā sabraukušajiem mazbērniem un atvaļinājumu baudošajiem atpūtniekiem čalo viss pagasts.  Katru gadu maija sākumā svinam Nīcgales pagasta svētkus (mūsu bērnudārza bērni tur dzied un dejo, un lasa dzejoļus), un atkal ciema centrā ir kā bišu stropā. čakli apmeklēti arī Nīcgales pagasta tautas nama pasākumi. Ja cilvēks gribēs, tad viņš atradīs, ko darīt arī Nīcgalē. Cilvēks veido savu vidi, vietu, kopnoskaņu nevis otrādi. Vienīgi gribētos, lai dzimtu vairāk bērniņu. Taču demogrāfiskā problēma – tā jau ir visas Eiropas sāpe.”  

Nīcgalieši prot smīdināt un smieties 

Arī Nīcgales pagasta tautas namā vasarā valda atvaļinājumu atmosfēra, tomēr tur čakli rosās šī nama saimniece Aina Stikāne. Top vēsturiskā ekspozīcija – jau sarūpēti tautas tērpi, tāpat būs izstādīta tautas mūzikas instrumentu kolekcija un Nīcgales skolas muzeja materiāli.

Aina piekrīt žurnālistu vērojumam, ka tautas nams ir tā kultūras sala, kas nīcgaliešus iesaista un apvieno. Vispirms jau iesaistošie ir pieci kolektīvi – vidējās paaudzes deju kolektīvs «Lakši», folkloras kopa «Neicgaļīši», līnijdeju grupa «Rodeo meitenes», kā arī jau pieminētie – sieviešu vokālais ansamblis «Dzirkstelītes» un amatierteātris «Kvēlošās sirdis».

“Šie kolektīvi darbojas jau 20 gadus un bez pārtraukuma. Tas ir pašu nīcgaliešu nopelns, jo viņi nāk, iesaistās un piedalās. Mēģinājumi mums notiek piektdienu vakaros, sestdien un svētdien, un, kad ir jāgādā siens vai kad atbrauc mazbērni, dalībnieku ir mazāk. Pēc Nīcgales skolas slēgšanas un pēc Covid-19 pandēmijas iedzīvotāju aktivitāte ir apsīkusi arī kultūrā, bet mums viss notiek. Kad tautas namā notiek pasākums vai kad svinam pagasta svētkus 1. maijā, sabrauc gandrīz viss pagasts. Nīcgalieši prot smīdināt un smieties mūsu teātra izrādēs, jo īpaši skečos par dzīvi. Mēs ar kuplu apmeklētāju saimi svinam arī Starptautisko sieviešu dienu 8. martā, Jāņu ielīgošanu, rīkojam senioru balli oktobrī, Latvijas Republikas proklamēšanas gadadiena svinīgo pasākumu novembrī un pašdarbības kolektīvu balli decembrī. Mums ir ļoti labi draugi Jersikā, Vārkavā un citās vietās. Arī man pašai ļoti tuvs ir Līvānu un Preiļu novads, varbūt tāpēc, ka esmu dzimusi mājās, kas savulaik atradās Jersikas pagastā (vēlāk gan robežas bija pārbīdītas par labu toreizējam Daugavpils rajonam). Kad rīkojam amatierteātru saietu «Sēņu talka» pie Lielā Nīcgales akmens, atbrauc ciemos visa Latgale. Pašdarbības kolektīvi popularizē sevi, savu Nīcgali un Lielo Nīcgales akmeni. Protams, ka mēs nevarētu pastāvēt, ja nebūtu pašvaldības un pagasta pārvaldes atbalsta. Vajadzēja nomainīt jumtu tautas namam, tāpat jāsašuj jaunus tērpus kolektīviem, mēs arī braucam uz koncertiem (pavasarī amatierteātris bija Brīvdabas muzejā) un skatēm. Tu viens pats neko nevari izdarīt arī kultūrā, kultūrā ir jāiesaistās visai kopienai,” teica Aina, uzsverot, ka cilvēku dzimtajai vietai piesaista arī kultūras norises un kolektīvi.

“Baznīca ir tā vieta, kur tu vari satikt Dievu un tuvāko”

Vēl viena Nīcgales kopienu apvienojoša un stiprinoša sala ir Nīcgales katoļu baznīcu. Sanita Jaunošāne ir šīs draudzes katehēte kopš 1992. gada, un viņa esot novērojusi, ka draudzes dzīvei ir kāpumi augšā un lejā, un šobrīd ir šis kāpiens lejā. Tas tāpēc ka pēc Covid-19 pandēmijas viena daļa ticīgo apradusi ar dalību Svētajā Misē attālināti, tas ir, ar radio vai sociālo tīklu starpniecību. Vēl viena visas pasaules sāpe, kas skārusi arī Nīcgali, – dzimst mazāk bērnu, tikmēr jaunieši, aizbraukuši studēt, paliek Rīgā… Tāpēc dievkalpojumos ticīgo ir mazāk, arī draudžu pasākumu nav daudz.  

“Laiki iet un laiki mainās, un mainās arī paaudzes. Nīcgales pamatskolas laikā skolotāji un skolēni aktīvi iesaistījās draudzes dzīvē (skolā notika ticības mācības stundas, bet baznīcā – skolas mācību gada dievkalpojumi, bērni dziedāja korī, gāja procesijā). Dievnama vērtību, nepieciešamību cilvēka dzīvē nevar izmērīt kvantitatīvi: sak, ja atnāk simti, tad tāda baznīca ir vajadzīga. Tā nav. Nīcgales katoļu draudze ir dzīva draudze. Mēs sanākam svētdienās, svinam Baznīcas un draudzes svētkus. Nāk ģimenes un iesaistās visi – gan vecāki, gan bērni.  Mums ir notikušas rekolekcijas, katehēze, nometnes ar Tiberiādas brāļu kopienu, Euharistiskā Jēzus kongregācijas māsām un citu draudžu priesteriem. Ejam svētceļojumos uz Aglonu kopā, iesim arī šogad ar Līksnas draudzes ticīgajiem. Mums ir vairāki aktīvi jaunieši, viņi piedalās ministrantu nometnē, tāpat šovasar dosies uz Bosniju, lai piedalītos Pasaules jauniešu festivālā. Draudzē darbojas ērģelniece Evelīna un neliels ansamblis. Mēs esam arī apzinājuši, ko varam un ko nevaram, piemēram, draudze vairs nespēj uzturēt baznīcas teritoriju. Jūs redzat, ka apkārt baznīcai nav vairs žoga un koku, ir tikai zālīte. Tādu plašu teritoriju ir vieglak uzturēt, arī dievnams kļuvis redzamāks. Tagad notiek paaudžu maiņa arī mūsu draudzē, redzu, ka baznīcu solos nav vairs vienas, otras “babeņas”… – devušās uz kapu kalniņu. Tie, kuru nav baznīcā, ir steidzīgi vai nav sapratuši, ka baznīca ir tā vieta, kur tu vari satikt Dievu un tuvāko. Kristietība ir radikālisms. Uz ko aicina mūs Jēzus? – Būt svētiem. Tas ir ceļš visas dzīves garumā ar saviem tikumiem un trūkumiem, ar mācīšanos piedod… Nīcgales katoļu baznīcā var ne tikai saņemt kristību un laulību sakramentu, iet pie Pirmās Svētās Komūnijas, bet arī smelties citas Dieva žēlastības, un ceļš uz svētumu te kļūst saprotams un tuvs.”

Nīcgalieši bieži jautājot Sanitai, kā sakartot laulības dzīvi, kā kristīt bērnu, kad drīkst saņemt Vissvetāko Sakramentu, un uzdod citus garīgus vaicājumus, un Sanita sniedz atbildes, kas uzsvērtas Katoļu Baznīcas Katehismā. Sanita saka, ka kristieša dzīve ir vislieliskakā atbilde, kāpēc jāiet baznīca un kāpēc ir svarīgi lūgt un godināt Dievu.

Vaicāta, kāds ir nīcgaliešu pienesums katoļu draudzei, Sanita pastāstīja, ka nīcgalieši uztur  kārtībā dievnamu (mazgā, tīra, sapoš), iesaistās draudzes dzīvē (tie ir gan svētdienu un svētku dievkalpojumi, gan pasākumi, kas lielākoties notiek draudzes mājā, un arī šo ēku uztur paši ticīgie), atbalsta draudzi ar ziedojumiem. 

Atvadoties Sanita neslēpa savu pārliecību “Es ticu, ka Nīcgales katoļu draudze atkal piedzīvos kāpienus augšup. Cilvēkam ir vajadzīgs Dievs, un viņu var satikt mūsu skaistajā Nīcgales katoļu baznīcā.”

Sanita Jaunošane

***

Pavadot Nīcgales ciemā vienu dienu, var saņemt bērnu sveicienus. Viņi, vadot skolas brīvlaikus, bieži ieskrien Nīcgales tautas bibliotēkā spēlēt paslēpes vai radoši padarboties. Te, pagasta centriņā, var sastapt mazdārziņu čaklos ravētājus, bet ielās ieraudzīt lielos traktorus, kas dodas pēc kārtējās siena ruļļu kravas. Nīcgale ir dzīva un dzīvo, varbūt rāmākā ritmā nekā pilsētas. Uzrunātie nīcgalieši bija vienisprātis, ka Nīcgales lielakā vērtība ir tās cilvēki un tas, ka nīcgalieši mīl Nīcgali. (P.S. Paldies par atbalstu raksta tapšanā Nīcgales tautas bibliotēkas vadītājai Žaklīnai Teilānei!) 

Tik labi atgriezties un būt savā vietā!

Tā, mazliet pamainot vietām vārdus, sarunā ar žurnālistiem vairākkārt atkārto īsts savas Latgales, sava Biķernieku pagasta un, protams, ka arī savas skolas patriots – Biķernieku pamatskolas direktors Aleksejs Mackevičs. Savulaik absolvējis Latvijas Universitāti, viņš bija iecerējis kļūt par diplomātu, taču pievērsās izglītības nozarei. Turklāt – augstākajā vadības līmenī. Taču, neskatoties uz veiksmīgu karjeru Izglītības un zinātnes ministrijā, Aleksejs nolēma atgriezties dzimtajā Latgalē, turklāt, nevis izvēloties otro lielāko valsts pilsētu Daugavpili, bet gan nelielu ciematu Augšdaugavas novada Biķernieku pagastā.

“Tā ir mūsu ģimenes tradīcija – atgriezties mājās, Latgalē (smejas). Šī ir vismaz trešā Mackeviču paaudze, kas dod priekšroku Latgalei, nevis Rīgai. Šis lokālpatriotisms ir raksturīgs visiem manas ģimenes locekļiem. Arī mana sieva Kristīna pārcēlās no galvaspilsētas, lai strādātu Daugavpils psihoneiroloģiskajā slimnīcā, lai gan Rīgā viņa varētu veidot spožu karjeru. Un mēs esam pateicīgi liktenim, ka mūsu dzīvē tā sanāca. Ne mirkli neesam nožēlojuši par savu izvēli. Jāsaprot, ka daudz kas ir atkarīgs no mums pašiem. Ja mums ir skaidri mērķi, ir jācenšas tos sasniegt. Mēs – latgalieši, esam ļoti spēcīgi cilvēki, un varam tikt galā ar jebkuriem dzīves izaicinājumiem,” saka Aleksejs.

Pirms divpadsmit gadiem, kad Aleksejs – jauns speciālists no Rīgas, piekrita uzņemties vietējās pamatskolas direktora amatu, skola bija gandrīz norakstīta un to plānoja slēgt. Izglītojamo skaits bija katastrofāli mazs, trūka arī pedagogu. Tomēr līdz ar jaunā direktora atnākšanu viss mainījās... Nu Biķernieku pamatskolu noteikti var saukt par Augšdaugavas novada lepnumu. Šobrīd Biķernieku pamatskolā mācās ap 170 skolēnu, no kuriem 70% ir citu pašvaldību, tostarp Daugavpils valstspilsētas iedzīvotāji. Ir pat tā, ka veidoja rinda ar tiem, kas gribētu mācītos šajā izglītības iestādē. Taču visus gribētājus uzņemt nav iespējams, jo... vienkārši telpu skolā ir par maz. Tāpēc Aleksejs rosinājis pašvaldību domāt par iespēju paplašināt skolu. “Domāju, pieprasījums ir tāds, ka ir īstais laiks atvērt skolas filiāles (smejas),” uzver direktors. 

Pateikt, ka bērni un viņu vecāki ir sajūsmā par Biķernieku pamatskolu – nozīmē nepateikt neko! Jāpalasa, ko par Alekseju Mackeviču un Biķernieku pamatskolu zinātāji raksta sociālajos tīklos. Tie ir atzinības un pateicības vārdi. Lūk, viens no ierakstiem: "Diemžēl man nebija laika to pateikt klātienē, bet ir iespēja par to uzrakstīt. Man šķiet, ka šī ir vienīgā skola, kurā direktors ar savu darbu, centieniem un aizrautību mudina bērnus mācīties un sasniegt mērķus. Man arī patīk jūsu vilkme pēc taisnīguma. Biķernieku pamatskolā skolēniem ir iespēja atklāti runāt par problēmām, apzinoties, ka viņi tiks uzklausīti. Es ceru, ka arī turpmāk Jums viss izdosies un novēlu tikai to labāko! Man bija prieks pavadīt šo laiku kopā ar Jums”.

Arī daudzi pedagogi, neskatoties uz vakancēm pilsētas skolās, izvēlās strādāt tieši šajā Augšdaugavas novada izglītības iestādē. "Izglītojamo skaits pieaug, un mums ir vajadzīgi papildu spēki. No jaunā mācību gada skolā uzsāks jauni skolotāji. Priecājos, ka varam un mums izdodas piesaistīt labus speciālistus, kuriem ir izcila pieredze, perfektas zināšanas un vēlme strādāt," norada Aleksejs.

Biķernieku pamatskolas vārds skan visā Latgalē. Viennozīmīgi šī skola var lepoties ar savu iekļaujošās izglītības pieeju. Klasēs kopā ar citiem vienaudžiem mācās bērni ar dažāda rakstura veselības grūtībām, piemēram, ar autiskā spektra traucējumiem. Un viss liecina par to, ka skolas kolektīvam veiksmīgi izdevies izveidot katram skolēnam atbalstošu, draudzīgu, iekļaujošu, kvalitatīvi veidotu izglītības vidi viņu izaugsmei un nākotnei.

Aleksejs Mackevičs labprāt arī dalās ar savu pieredzi. Tikko par šādu iesaistīšanos saņemts  uzaicinājums no Izglītības un zinātnes ministrijas, lai stāstītu par Biķernieku pamatskolas pieredzi iekļaujošās izglītības īstenošanā un pārējā uz vienotu skolu. Un Biķernieku pamatskolas direktoram noteikti ir ko pastāstīt, jo daudzas idejas ir tiešām vērtīgas un tās noteikti var izmantot arī pārējās izglītības iestādēs.

Skolai ir izdevies īstenot daudzus projektus, tādējādi jūtami uzlabojot arī kādreiz tik panīkušās skoliņas materiāli tehnisko bāzi, bet Erasmus+ projektu ietvaros skolēni un viņu pedagogi jau apceļojuši teju visu Eiropu. Skolas komandas paspējušas apmeklēt Itāliju, Spāniju, Portugāli, Franciju un citas valstis. “Mēs esam līderi mūsu reģionā un varbūt arī Latvijā pēc realizēto projektu skaita uz vienu izglītojamo. Biķernieku pamatskola labprāt izmanto Eiropas Savienības projektu iespējas izglītības procesa pilnveidošanai. Un mums arī ir jauni plāni un projekti, kurus noteikti īstenosim tuvākajā nākotnē.”

Jāpiebilst, ka Biķernieku pagastā ir viens no lielākajiem krievvalodīgo īpatsvariem valstī. Direktors spriež, ka vismaz divas trešdaļas no 435 pagasta iedzīvotājiem, ja ne vēl vairāk iedzīvotāju ir krievi vai, pareizāk, viņu ģimenes valoda ir krievu, līdz ar to skolai ir īpaša misija valsts valodas stiprināšanā. Un, neskatoties uz grūtībām, Biķernieku pamatskola godam dara visu iespējamo, lai tas izdotos. Piemēram, te veiksmīgi ir izmantots Britu padomes pārstāvniecības Latvijā un Izglītības un zinātnes ministrijas pilotprojekts «Izglītības iestāžu partnerības kā atbalsts pārejai uz mācībām latviešu valodā». Biķernieku pamatskolas un Daugavpils Valsts ģimnāzijas partnerības projekts šajā ziņā atzīts par vienu no veiksmīgākajiem. Par to šopavasar, apmeklējot Biķernieku pamatskolu, pārliecinājās arī Lielbritānijas vēstnieks Latvijā Pols Brammels.

Bet kāds ir panākumu noslēpums? Kā Aleksejam izdevās panīkušo skolu atkal iecelt saulītē? Direktors atzīst, ka tas noticis, pateicoties ģimenei, tās atbalstam un ticībai, ka jaunajam speciālistam viss izdosies. Un te nu ir laiks pateikt, ka arī abi Alekseja vecāki ir... skolotāji, turklāt paši saka, ka vienmēr ar prieku izvēlējušies vissarežģītākās klases, jo bija pārliecināti, ka noteikti tiks galā ar visām grūtībām un atradīs kopīgu valodu ar katru skolēnu. “Tātad arī šis – sasniegt ne vienmēr tos vieglākos mērķus – ir jau man asinīs,” smejas Aleksejs, bet jau pavisam nopietni piebilst: “Domāju, diezin vai vienatnē būtu spējis īstenot kaut daļu no tā, kas izdevies līdz šim. Bet manis ir ļoti stiprs balsts – mana ģimene un kolēģi, bez viņu palīdzības un atbalsta viss, ko mēs varam redzēt Biķernieku pamatskolā, nebūtu iespējams. No sirds pateicos viņiem par to!”

Projektu līdzfinansē Latvijas Mediju atbalsts fonds par valsts budžeta līdzekļiem. Sadarbības projektā piedalās mediji: «Diena», «Latgales Vietējā Avīze», «Latgales Laiks», «Ezerzeme», «Vaduguns», «Ludzas Zeme», «Rēzeknes Vēstis», radio «Alise», Grani.lv