Pāršķirstot personīgā arhīva krājumus, nevilšus uzgāju un apjūsmoju fotoattēlus no Ukrainas. Kopš tā laika aizritējuši tieši divi desmiti gadu, bet atmiņā vēl spilgti saglabājušies iespaidi no Soročinas gadatirgus Ukrainā un iepazīšanās ar Poltavas ciemu, kurp mani uzaicināja radinieki. Tā nu ir sanācis, ka manas māsas, īstas krāslavietes, pēc augstākās izglītības savulaik devās uz Kijevu, tur apprecējās, piedzima bērni, un Ukraina kļuva par viņu otro dzimteni. Viņas joprojām turpina braukt uz Krāslavu, savukārt es aizvien retāk dodos atbildes vizītē. Uzmanīgi sekoju līdzi notikumiem neatkarīgajā Ukrainā, sirds mirkst asinīs. Kā tas varēja notikt: viena no Eiropas bagātākajām valstīm pārvērtās liesmojošā pavardā?[PIC=976:center]
Tas ir kārtējais pierādījums tam, ka revolūciju uzsāk romantiķi, bet augļus plūc nelieši. Valsts, kas pakļauta pilsoņu kara haosam, atrodas uz finansiāli ekonomiskā sabrukuma robežas. Bet dāsnie ārvalstu sponsori, nežēlodami miljardus Maidana un tā saucamās “Cieņas revolūcijas” rīkošanai, mazgā rokas un aizvien vairāk attālinās no pasaules karstā punkta. Labāk atgriezīsimies mierīgajā Ukrainā deviņdesmito gadu vidū.
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 22 (17.03.2017.)
