1990. gada 4. maijs… Rīga. Pie ēkas, kur notiek Latvijas PSR Augstākās Padomes sēde, ir sapulcējušies cilvēki. Pūlis trokšņo… Skandē: “Brīvību Latvijai!” Daudzi atnākuši ar radiouztvērējiem, notiek sēdes tiešā translācija. Ēkas pagalmā nervozi smēķē virsnieki padomju armijas formastērpos un komunistiskās partijas funkcionāri… “Līdztiesības” frakcija ir atstājusi sēžu zāli, apspriežamais jautājums – deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas pieņemšanu – šos cilvēkus sanikno, viņi negrib tajā piedalīties, Latvija – tā nav viņu valsts.
Ļaudis uzmanīgi klausās runas pa radio… Un pēkšņi… Pūlī uzbango līksme – ar absolūtu balsu vairākumu deklarācija par neatkarības atjaunošanu ir pieņemta! Sajūsmas saucieni un laimes asaras… Tas bija demokrātijas triumfa brīdis, kad nākotne visiem rādījās gaiša un priecīga… Priekšā bija ilgi atjaunošanas gadi, sāpīga brīvības apjaušana, no kuras daudzi pusgadsimta laikā sen atradinājās. Priekšā bija kļūdas un uzvaras, zaudējumi un ieguvumi. Priekšā bija jauna dzīve, kura ne ar ko nelīdzinājās iepriekšējai… To, ka brīvība ir atbildība, mēs sapratām ar lielām grūtībām, ne visi spēja pieņemt jauno dzīvi. Kādam tā izrādījās pārāk sarežģīta. Arī piedāvātās iespējas izmantoja ne visi. Bet tas jau ir cits stāsts…
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 35 (09.05.2017.)
