Žurnālistu sestdiena Dagdā izrādījās ne tikai grūta, bet ekstremāla. Pusi dienas pamatīgs lietus gāziens pārbaudīja mani un fotokameru, bet uz izšķīdušā skrejceliņa zem lietussargiem esošo līdzjutēju vidū neviļus atcerējos armijas laika jaunību un tankodromu pie senās pilsētas Vladimirovas. Lūk, kur taisnība, tanki nebaidās dubļus, bet tādus neticami sarežģītus startus dzīvē nācās pieredzēt pirmo reizi. Loģiski radās jautājums, proti, kas tad ir izturīgāks – zirgs vai cilvēks? Fotografēšanu uzsāku melnās drēbēs, bet pabeidzu rudi pelēkā – žļurkstošās trases – krāsā.
Par prieku Annas dienu Dagdā rīkotājiem noslēguma koncerts noritēja bez lietussargiem. Nostrādājis tajā slapji karstajā dienā vairāk nekā pusi diennakts un veltījis svētdienu redzētā pārdomām, pēkšņi iedomājos, ka pienācis laiks atgūties no svētku trokšņa un kņadas. Labākā atpūta man ir makšķerēšana skanošajā klusumā. Kad atrodies aci pret aci ar dabu, par labāku relaksāciju nevar pat sapņot. Un ne velti izvēlējos pirmdienu, kad pēc ļaužu pilnām brīvdienām Daugava gūst atelpu.
Taču te tev nu bija… Rītausmas klusumā, peldot ar laivu uz zināmo vietiņu, pēkšņi ar rūgtumu pamanu, ka mans krasts ir aizņemts. Neko darīt, iekārtojos netālu no tā. Pirms sagatavot makšķerēšanas piederumus, nolēmu uzzināt, kurš mani apsteidzis? Pieeju pie svešiniekiem un ar vārdiem “sveiciens kolēģiem!” iepazīstos. Atbildē skan: “Vladimirs un Aleksandrs, ieradāmies Krāslavas krastos no… Rēzeknes”. Tas tik ir notikums! Atbraukt pie mums no simts kilometru attāluma, lai pārliecinātos, ka arī Latvijas galvenā upe šajā sezonā bez žēlastības “izrullē” makšķerniekus un spiningotājus.
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 59 (04.08.2017.)
