Tā nu ir gadījies, ka 15. augustā Aglonā es nokļuvu pirmo reizi. Protams, agrāk es skatījos reportāžas no Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem, klausījos to cilvēku stāstus, kuri turp brauc katru gadu, taču tas viss neskaitās… Televīzija nevar sniegt pašu galveno – svētku atmosfēru, arī daudzas detaļas paslīd garām skatītājam un klausītājam. Tagad es to skaidri zinu…
Ap pusdienlaiku novietot automašīnu bazilikas tuvumā nav iespējams. Cilvēki turpina nākt, aizpildīdami attālās stāvvietas (īstenībā laukus, kuri atvēlēti tiem, kas svētkos ierodas ar personīgo automašīnu). Teritorija pie bazilikas ir cilvēku pārpildīta, kaut gan brīvu vietu var atrast. Līdz svētku galvenās mises sākumam vēl ir laiks, taču daudzi jau gatavojas: rokās lūgšanu vai garīga satura grāmatas… Pūlī izceļas svētceļnieki, kuri jau trīs dienas atrodas Aglonā. Atpazīt viņus ir vienkārši – pēc apģērba, īpaša smaida un laipna acu skatiena… Notiek negaidītas tikšanās starp tiem, kuri nav redzējušies veselu gadu kopš iepriekšējiem svētkiem. No malas raugoties, var likties, ka pēc ilgiem gadiem satiekas radinieki … Jā, svētceļnieki – tā ir garīgā brālība, kura rodas atkarībā no katras svētceļnieku grupas…
Nākamā iespaidīgā grupa ir ārzemju viesi – vienpatņi, laulātie pāri, nelielas grupiņas. Neskatoties uz visu kolorītu un “ne šejienes” izskatu, ārzemnieki izskatās ļoti organiski, valodas barjeras nav… Ļoti labvēlīgs noskaņojums… Dažas Sarkanā Krusta teltis ar organizācijas emblēmu uz baloniem, kas pārredzami no tālienes, gatavas sniegt palīdzību tiem, kam tā būs vajadzīga. Rindas pie grēksūdzes sarūk… Tuvojas pusdienlaiks…
Andrejs Jakubovskis
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 64 (22.08.2017.)
