Korida mūsdienās ir retums. Dzīvnieku tiesību aizstāvji ir panākuši daudz ierobežojumu senākajai un populārākajai Spānijas izrādei. Īstenībā spāņiem vēršu cīņas – tā ir neatņemama nacionālās kultūras sastāvdaļa, praktiski svinīgs rituāls, ievērojama traģēdija. Ir varbūtība, ka pavisam drīz korida kļūs par vēsturisku notikumu, neizturot toleranta, bet bieži vien liekulīga mūsdienīguma spiedienu… Starp citu, spāņi visdrīzāk pretosies līdz pēdējam brīdim…
Par Spānijas varoni var būt arī futbolists, taču par īstu tautas mīluli, dārgumu un elku līdz nesenam laikam varēja kļūt vien matadors. Manolete – tā ir vesela izcilu koridas meistaru virkne, matadoru… Manuels Rodrigess bija šīs ievērojamās ģimenes slavas mantinieks, izņemot slavu, viņam vairs nebija, ko mantot… Manuela tēvs nebija plaši pazīstams matadors, taču daudzus gadus devās arēnā, godīgi dāvādams skatītājiem cīņas prieku un skatus, kā arī likdams uzvirmot asinīm. Ar laiku vecākajam Manolete parādījās redzes problēmas. Ilgu laiku viņam izdevās to veiksmīgi noslēpt, taču pienāca brīdis, kad arēnā nācās iziet ar brillēm… Skatītāji svilpoja, bija dzirdami apvainojoši izsaucieni… Drīz pēc šī apkaunojošā iznāciena Manolete kļuva par bāreni, tēvs nomira sirdslēkmes rezultātā… Nākamā Spānijas lepnuma māte ieguldīja daudz spēka, lai dēls nevarētu pieļaut pat domu doties sava tēva un vectēva pēdās. Viņa izmeta no mājām visu, kas tā vai citādi varētu atgādināt par neparasto, bīstamo, taču godājamo matadora amatu. Par laimi, Manuels aizrāvās ar lasīšanu, neizrādīja nekādu interesi spēlēties ar puikām, kuri spēlēs atveidoja vēršu cīņas. Taču drīz vien viss mainījās…
Pirmo reizi koridā Manolete nokļuva nejauši. Viņu uzaicināja klasesbiedrs uz dzimšanas dienu, koridas apmeklējums – viena no drauga vecāku dāvanām. Ieraudzītais tik ļoti saviļņoja Manoleti, ka viņš pieņēma lēmumu turpināt ģimenes tradīcijas, par ko arī paziņoja mātei, atgriezies mājās. Māte zaudēja samaņu…
Andrejs Jakubovskis
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 66 (29.08.2017.)
