Ak, kā skrien gadi… Ar gadiem tas, kā raugāmies uz nodzīvoto laiku, kļūst intensīvāks, un tā jau iekārtots cilvēks, ka līdz mūža galam viņš nemitīgi apdziedās savus jaunības gadus. Skolas draugi, pirmā mīlestība, ilgi gaidītā brīvība no vecāku aizbildnības. Manai paaudzei – noteikti romantiskas vētras. Laiku neizvēlas…
Pēckara gadu jaunatne, nosodīta dzīvot “aiz dzelzs priekškara”, tikai sapņot varēja par
Grieķiju, Franciju, Itāliju… Nav ļaunuma bez labuma, un mēs, stiprā dzimuma jaunie pārstāvji, sapņos par tālajām zemēm nelaidām garām iespēju apskatīt tās milzīgās valsts, kuras vairs nav, plašumus. Vieni nokļuva zem piespiedu ceļojumu burām, saņemdami pavēsti par dienestu armijā, pie velna ratā, otrie pilnīgi apzināti devās uz pasaules malu, studentu uzbangojuma jūtu vadīti, bet trešie labprātīgi pieteicās uz komunisma jaunceltnēm. Sibīrija, Tālie Austrumi – mūsu sapņu robeža.
Aleksejs Gončarovs
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 73 (22.09.2017.)
