Savā mūžā esmu redzējis daudz gadatirgu, taču rudens tirgus Šķaunē ir kaut kas īpašs. Tikai šeit notiek tik vērienīga loterija, ka pagājušajā sestdienā laimējās četriem simtiem dalībnieku. Gribat – ticiet, negribat – neticiet, taču jautrā izloze uz lielā svētku koncerta fona ilga sešas stundas. Gribētākā un dārgākā lauku balva – spiedzoša, un vajadzēja tā gadīties, ka otru gadu pēc kārtas paveicās studentei Lindai Pundurei!
Kad laimīgā balvas ieguvēja pieņēma smago nastu, kāds izkliedza: “Piedāvāju apmaiņu!”
Un jau tā sajūsminātā zāle zem atklātajām debesīm uzspurdza smieklos. Otrā balss skaļi precizēja, ka tāds sivēns pašlaik maksā sešus līdz septiņus desmitus eiro. Šajā dienā neviens nebija sīkumains, daudzo laimes meklētāju rokās es redzēju ne mazāk kā piecas loterijas biļetes. Paveicās skolēnam Laurim Meikšānam, kurš vinnēja ne tikai dzīvu preci – gaili un trusi –, bet arī košu rudens ziedu krūmu. Ņem tik lāpstu, un skaistums pie mājas nodrošināts. Starp citu, pierobežas ciemats, Miķeļdienu gaidot, manāmi pārvērtās. Bet kā mazās arhitektūras formas tika izmantoti siena cilindri. Izdomāja salikt pat veselu vilcienu, pie kura labprāt fotografējās gadatirgus ciemiņi un koncerta dalībnieki.
Visattālākais novada ciemats dzīvo pieticīgi: iedzīvotāju skaits sarūk kā pavasara sniegs, bezdarbs. Viens no iemesliem – liels attālums no Dagdas, Krāslavas un Rēzeknes, bet regulārai Latvijas-Baltkrievijas robežas šķērsošanai vajadzīgas pūles, laiks un nauda. Tāpēc vairākums trūkumu izjutušo nelaida garām izdevību uzlabot savas finanšu lietas loterijā. Kad bezdarbniece Vita Muižniece, laimējusi lielu tītaru, sāka laimīgi smaidīt, es nenovaldījos un pajautāju: “Cik pavisam biļešu tika iegādāts un vai tas attaisnoja risku?” Vita mundri atbildēja: “Pats parēķiniet, no iegādāto biļešu duča jau divas reizes paveicās: trīslitru burka medus, tītars, vēl turpinu spēlēt. Šodien esmu ieguvējos”.
Aleksejs Gončarovs
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 77 (06.10.2017.)
