Satīt gaļu, zivis, dārzeņus vai sieru maizes plācenī – senākais kulinārijas izgudrojums. Pirmās ziņas par analoģisku gatavošanas veidu saistās ar Bībeles laikiem. Babilonijas Hilels, Jēzus Kristus garīgais audzinātājs, vēl mūsu ēras pirmajā gadsimtā cienāja savus skolēnus ar neparastu ēdienu – sasmalcinātiem āboliem un riekstiem, aromatizētiem, ar garšvielām, ietītiem matzo lapā. Toreiz vēl neviens pat paredzēt nespēja, ka šis ēdiens, kas domāts, lai atgādinātu ebrejiem par “izredzētās tautas” ciešanām, kļūs par tās pašas “slēgtās” sviestmaizes – visbiežāk izplatītās uzkodas kibernētikas un gēnu inženierijas laikmetā – prototipu...
Viduslaikos ekonomijas un sātības dēļ bija pieņemts pasniegt sautētas gaļas gabaliņus uz sakaltušas maizes šķēles. Sakaltusī maize izmirka un sasila, pārvēršoties par sātīgu parasta ēdiena pamatni. Bet īstais vienkāršās un daudzveidīgās sviestmaizes uzvaras gājiens sākās XVIII gadsimtā, Apgaismības laikmetā...
Andrejs Jakubovskis
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 85 (03.11.2017.)
